Latviešu folklorā teikas līdzās pasakām ir viens no plašākajiem un nozīmīgākajiem vēstītāj folkloras žanriem. Teikas ir apjomā īsi, nesaistītā valodā radīti, tautas poētiskās daiļrades sacerējumi, kas atbilstoši sava laika zināšanām un uzskatiem pauž cilvēku atziņas par dabas un sabiedrības parādībām. Daudzās no līdz šim savāktajām latviešu tautas teikām darbojas dažādas mitoloģiskas būtnes – personificēti dabas spēki: Dievs, Velns, milži, raganas, lietuvēni utt. Teikas vēstī par šo pārdabisko būtņu savstarpējām attieksmēm, par viņu darbību, kuras rezultātā rodas un izveidojas gan zeme un tās reljefs, gan arī debess ar spīdekļiem u.tml. Velna tēlam ir savdabīga vieta latviešu folklorā. Tā ir savdabīga pēc sava īpatsvara un funkcijām gan pārējo folkloras mitoloģisko tēlu sistēmā, gan ieražu un rituālu struktūrā, gan dažādos folkloras žanru mākslinieciskajā izveidē un dziļākā satura izpausmē. Diemžēl visi šie jautājumi vēl ir ļoti maz pētīti un skaidroti. Kopumā visvairāk pētīta un risināta ir tieši vārda „velns” etimoloģija un līdz ar to arī ģenēzes problēma.
Pastāv dažādi atzinumi par šī vārda izcelšanos. Vienu no viedokļiem pārstāv salīdzināmās valodniecības un mitoloģijas speciālisti V.Ivanovs un V.Toporovs. Viņu atzinums, ka latviešu tautasdziesmu Velns uz kopīgas indoeiropiešu saknes – vel pamata saistāms ar veļiem, Veļu māti un dziļi sakņojas kopīgajā arhaisko mitoloģisko tekstu mantojumā kā gaismas un tumsas, dzīvības un nāves, debesu un zemes pretstata paudējs. Šī radniecība atklājas, galvenokārt, valodas līmenī. Veicot detalizētu analīzi visiem Velna vārda fiksējumiem latviešu un lietuviešu vēstures avotos, H.Biezais secina, ka jau kopš XVI gadsimta abas tautas pazinušas no vienas saknes atvasinātus divus patstāvīgus vārdus – velis un velns (leišu velès, velys un velnias). …
