Latviešu folklorā velna tēlā ir notikusi divu visai atšķirīgu priekšstatu mijiedarbe. No vienas puses tā ir seno latviešu izpratne par velnu kā Dieva līdzinieku, kas piedalās zemes radīšanas darbos, un aktīvu darboni zemnieku dzīvē, bet no otras puses kā visaptverošs ļaunums, visa ļaunā iemiesojums, pilnīgs pretstats Dievam.
Kad Dievs zemi gribējis radīt, tad sūtījis velnu ūdenī: lai raugot vai nevarot smiltis dabūt tā lai uznesot kādu tiesu. Velns iegājis ūdenī meklējis, meklējis, bet nevarējis dabūt. Atnācis atpakaļ un teicis: ūdens tukšs esot .Nu Dievs sūtījis otrreiz, lai aplūkojot labi. Velns meties dzelmes dibenā un kā ķēris ar pirkstiem, tā aizķēris gan smiltis. Laba tiesa sagājusi velnam aiz nagiem un tās tad arī aiznesis Dievam. Nu Dieviņš izkasījis aiz velna nagiem melnumus, smiltis sabēris saujā un sviedis pa ūdens virsmu. No šīm smiltīm tūdaļ radusies cietzeme.…