Pamatojoties uz latviešu mitoloģijas un folkloras koku, mans mērķis ir iepazīstināt jūs ar latviešu mītiskās pasaules tēlu – veli -, kas mūsu senču acīs bija godājams, pat pielūdzams mirušais ģimenes loceklis, un dzīvie izrādīja un vēl arvien izrāda cieņu un pateicību senčiem par to svētību, ko viņi dāvājuši.
Kādēļ veļiem tika izrādīta šāda cieņa, un kas ir velis mūsdienu ezotēriskajā skatījumā? Kāpēc latviešu mītiskajām būtnēm, šajā gadījumā veļiem, tika pievērsa tik liela garīgās saiknes vērtība?
Domāju, ka, apkopojot visus Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 9.1 klases skolēnu referāta darbus par latviešu mītiskajām būtnēm, mēs varētu izveidot patiesi labu un interesantu informatīvo materiālu, ko varētu nodod skolas bibliotēkā, nākamajiem devītklasniekiem.
Senatnē latviešiem bijuši no mūsdienām krietni atšķirīgi uzskati par to, kur paliek Pasaulē dzīvojušais cilvēks pēc nāves. Kur ir Aizsaule? Zemzemē, kur veļu govis ganāmas, vai debesīs, kur zvaigznes skaitāmas?
Senatnē latviešiem bijuši no mūsdienām krietni atšķirīgi uzskati par to, kur paliek Pasaulē dzīvojušais cilvēks pēc nāves. Kur ir Aizsaule? Zemzemē, kur veļu govis ganāmas, vai debesīs, kur zvaigznes skaitāmas?
Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis. Mirušā cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, bet augums un velis nonāk Māras – Veļu mātes gādībā. Latviešu uztverē velis turpina dzīvi Veļu mātes valstībā jeb Viņā saulē, Aizsaulē pēc tam, kad mirušais augums nodots Zemes mātei. Veļi nedzīvo bezdarbībā: tie gana govis, zirgus, arī plucina sniegu, strādāšana norit līdzīgi ļaužu sētas darbiem. Dzīvo saites ar mirušajiem nekad nepārtrūkst, jo reizi gadā veļi tiek aicināti uz mielastu ļaužu sētā.…