Nedaudz par politisko līdzdalību vispārīgi
Dažādās politiskajās sistēmās politiskās līdzdalības intensitāte un raksturs ir dažāds. Liberālās demokrātijas valstīs iedzīvotāji politiskajā dzīvē piedalās labprātīgi. Turpretī totalitāros un autoritāros režīmos līdzdalība bieži vien nav subjekta paša brīvas gribas izpausme, jo tā tiek organizēta un kontrolēta „no augšas”. Turklāt galvenais nav pat obligātums. Arī Austrālijā, kas ir demokrātiska valsts, piedalīšanās vēlēšanās nav brīvprātīga, bet gan obligāta. Taču totalitārais režīms cilvēkus politikai piesaista ar balvām un sodiem, piemēram, par piedalīšanos demonstrācijā tiek piešķirts papildatvaļinājums. Rezultātā tiek iegūti augsti šķietamās līdzdalības rādītāji, kuriem jāliecina, ka tauta režīmu atbalsta, kaut arī patiesībā tas lielā mērā balstās uz vardarbību. Autoritāra režīma apstākļos vēlēšanas un arī jebkura cita „līdzdalības” forma uztur tikai līdzdalības ilūziju.1
Vai pilsoņu politiskā līdzdalība ir nepieciešama?
Atsevišķu indivīdu, interešu grupu un partiju ieteikumi, no vienas puses, palīdz valdībai izvirzīt tādus darbības mērķus un izmantot tādus šo mērķu sasniegšanas līdzekļus, kuri maksimāli atbilst iedzīvotāju interesēm. No otras puses, pilsoņu līdzdalība tādu lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmē viņu dzīvi, attīsta atbildības izjūtu.
Ja cilvēki atsakās no līdzdalības vai kādu iemeslu dēļ tā viņiem ir liegta, viņi nevar būt pilnvērtīgi sistēmas locekļi. Piemēram, ja valsts iedzīvotājam kādu iemeslu dēļ nav tiesību piedalīties vēlēšanās vai referendumā, tad viņš nevar ietekmēt līderu izvēli, valsts politisko kursu. Līdz ar to šis cilvēks ir izolēts no valsts politiskās dzīves.
Dažādiem demokrātijas teorētiķiem politiskās līdzdalības koncepcija ir atšķirīga. Ž. Ž. Ruso (1712-1778), Dž. S. Mills (1806-1873), angļu zinātniece K. Petmena – pauduši uzskatu, ka pilsoņiem politisko jautājumu izlemšanā jāpiedalās pēc iespējas plašāk. Tas nozīmē, ka vara jādecentralizē – daudzi lēmumi jāpieņem vietējām pašvaldībām, plaši jāpraktizē referendumi.…
