Visu dienu tautu meita
Pie upītes velējās,
Šķita baltu izvelēt
Pelēko villainīti.
Mazgāšana patiesi ir viena no senākajām sieviešu nodarbēm, un līdz pat 18. gs. nogalei nebija nojausmas kā to atvieglot. Tolaik veļu vispirms vārīja katlā uz pavarda, tad nospaidīja, krāva grozos un nesa skalot uz upi, dīķi vai citu ūdenstilpi. Tādai «mazgāšanas tehnikai» pakļāva miesas un gultas veļu, bērnu apģērbu. Visu citu – vīru kamzoļus un vilnas vai samta bikses, sieviešu zīda kleitas, korsetes, uzvalkus – ūdenī nemērca, bet turēja virs tvaikiem un tad tīrīja ar sukām.
Vēsture stāsta, ka pirmo veļas mazgājamajai mašīnai līdzīgu ierīci 1767.gadā izgudrojis Jēkabs Kristians Šeferns, kas darbojies kā mācītājs Rēgensburgā, Vācijas mazpilsētā netālu no Nirnbergas. Pēc trim gadu desmitiem – 1797.gadā – ASV patentēja pirmo mazgājamo «mašīnu», pēc tam, jo īpaši 19. gadsimta vidū, tās dažāda veida uzlabotu līdzinieču patenti sekoja cits citam gluži kā lavīna. Mazgāšanas procesa mehanizācija nodarbināja gaišākos 18. un 19.gs. prātus, pat starp dižā vācu dzejnieka Gētes manuskriptiem atrasts apraksts, kas veltīts problēmām kā labāk iekārtot veļas mazgājamo mašīnu.
Pirmās veļas mašīnas atgādināja lielas sviesta kuļamās ķērnes, tās bija cieti nodrīvētas koka kastes ar griežamiem spārniem iekšpusē – ielēja ziepjūdeni, ielika izmērcētu, izvārītu veļu un tad to kūla, līdz izmazgāja.
Pirmā sērijveida veļas mašīnu ražošana sākās 1900. gadā Vācijā, Kārļa Milles piena separatoru firmā MIELE&CIE, bet 1908.gadā Alva Fišers Čikāgā uzmeistaroja pirmo veļas mašīnu ar elektrisko piedziņu. Pirmās automātiskās mazgājamās mašīnas parādījās 1951.gadā Eiropā un popularitāti ieguva sešdesmitajos gados. Tagad tās ir būtiski uzlabotas un šķiet ikdienišķs saimniecības piederums.…
