Es izvēlējos tēmu – veiksmīga komunikācija, jo vēlējos vairāk uzzināt par cilvēku savstarpējām komunikācijas attiecībām, kā tās veidojās, nostabilizējās, attīstās un pāraug ciešākās cilvēku saistībās, pat jūtās. Man interesē kā var izvairīties no nepatīkamām situācijām, piemēram, tādām kā – strīdiem, konfliktiem, verbālām sadursmēm, nesaskaņām un daudzām, daudzām citām nepatīkamām situācijām, mazajā ik dienas dzīvē. Man ieinteresēja arī tas, kā var pārvarēt komunikācijas psiholoģiskās barjeras, tāpēc to es vēlos izskatīt sīkāk, jo veidojoties barjerām, cilvēku starpā rodas konflikta situācijas, kas nu tiešām nav patīkami. Ļoti saistoši ir tas, kā cilvēki uztver viens otru. Dažreiz pateicoties tikai pareizai uztverei dialogs var noritēt veiksmīgi. Es vēlos uzzināt, par to kādam būtu jābūt vispiemērotākajam runas veidam, lai „saruna” izdotos veiksmīgi, ar jaunāku sarunas biedru, skolotāju, klasesbiedru, brāli vai vecākiem, kā arī ar svešiem cilvēkiem uz ielas. Mani saista vēlme iemācīties prasmi klausīties, saprast un prasmi izteikties, gan verbāli, gan ar mīmikas palīdzību, žestiem, kā arī pateikt savu viedokli uzsverot toni, tā, lai veidotos prasmīga, veiksmīga un lietderīga diskusija. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, lai veidotos saruna, gan uzrunājot vienu cilvēku, gan saistoties ar cilvēku kopu.
Saskarsmē cilvēki apmainās ar idejām, faktiem, uzskatiem, jūtām, noskaņojumiem. Komunikācijas laikā informācija tiek ne tikai nodota, bet ari radīta, precizēta, attīstīta. Informācijas apmaiņa notiek subjektu attiecību sistēmā, balstoties uz partnera un saskarsmes situācijas uztveri. Komunikācijas procesā partneri cenšas realizēt savus mērķus, vajadzības un intereses, savstarpēji ietekmējot viens otru. Komunikācija ir iespējama, ja partneriem ir vienāda vai līdzīga informācijas kodifikācijas un dekodifikācijas sistēma. Lai darītu savas domas zināmas partnerim, cilvēki tās kodē — ietērpj materiālu zīmju sistēmā: vārdos, rakstu zīmēs. Partneris savukārt veic dekodifikāciju — "izloba" no šīm zīmēm ideālo domu saturu. Informācijas apmaiņa ir iespējama tikai tajā gadījumā, ja pastāv zīmju intersubjektivitate, ja zīmes un to nozīmes ir pazīstamas visiem komunikācijas dalībniekiem. Ja ar mums sarunājas svešvalodā, kuru mēs nepārvaldām, mēs gan uztveram skaņu kopumus, bet neko nesaprotam, jo nepazīstam šīs valodas zīmju sistēmu un nevaram veikt dekodifikācijas operāciju.
Komunikatīvie procesi var būt aksiāli, kad informācija ir virzīta uz atsevišķiem adresātiem, bet retiāli, kad informācija ir domāta daudziem iespējamajiem saņēmējiem, piemēram, radio, televīzija.
Informācija komunikatīvajā procesā var būt konstatējoša, kad mēs, piemēram, stāstām partnerim par to, kas ir noticis vai padarīts, un pamudinoša. Pamudinošās informācijas funkcijas ir aktivācija, kad mēs partneri cenšamies aktivizēt uz kaut kādu darbību, piemēram, piedalīties konkursā, mainīt darba vietu. Savukārt interdikcija, ir kad mēs aizliedzam partnerim kaut ko darīt, piemēram, peldēties neatļautās vietās vai staigāt pa zālājiem. Destabilizācija, ir kad ar informācijas palīdzību mēs cenšamies izjaukt kādu partnera autonomu darbību, lūdzam, piemēram, nesmēķēt vai runāt, izvēloties vārdus.
Cilvēku komunikācija sastāv no atsevišķiem aktiem. Komunikatīvā akta struktūrā R. Jakobsons izdala sešus komponentus.1
Adresants (tas, kas nodod informāciju).
Adresāts (tas, kas saņem informāciju).
Kontakts (informācijas nodošanas veids – signāli).
Paziņojums (informācijas saturs).
Kods (valodas likumi, ar kuru palīdzību tiek nodota informācija
Konteksts (reālā saskarsmes situācija, kura paziņojums iegūst pilnu jēgu).…
