Ievads
Par manis izvēlēto tēmu runā gan Latvijā, gan ārzemēs. Veģetārismu saista ar daudzām slavenībām, tāpēc nolēmu šo tēmu izpētīt un uzzināt kaut ko vairāk.
Veikšu nelielu ieskatu veģetārisma vēsturē, iespējās, ko tas piedāvā. Izpētīšu veģetārā dzīvesveida plusus un mīnusus, iespējas būt par veģetārieti Latvijā, kā arī mēģināšu uzzināt veģetārās sabiedrības viedokļus par savu dzīvesveidu.
Tēmas apskats varētu būt interesants daudziem cilvēkiem– klasesbiedriem, skolotājiem un citiem interesentiem -, jo sabiedrībā bieži izskan vārds veģetārisms, bet īstas skaidrības par to nav.
Lai pēc iespējas vairāk izprastu veģetārismu, izmantošu salīdzinošo metodi, lai noteiktu veģetārisma plusus un mīnusus, un vispārinošo metodi, lai vienkārši informētu cilvēkus par tēmu.
Materiālu vākšana nemaz nebija tik viegla, jo, lai gan tēma ir populāra, par to ir maz pieejamas informācijas. Grāmatās par veģetārismu rakstīts ļoti maz, lielākā daļa ir žurnālos. Man bija pārsteigums par to, ka grāmatu, kurā bija informācija par tēmu, bija sarakstījuši latvieši, nevis ārzemnieki.
Kā jau teicu, izpētīšu veģetārisma vēsturi. Apkopošu dažādu reliģiju – hinduisma, budisma, jūdaisma, islāma un kristietības – pārstāvju uzskatus attiecībā pret gaļu. Informēšu par veģetārās diētas daudzajiem paveidiem, par to, vai ir labi ēst gaļu, vai veģetārisms ietekmē mūža ilgumu, kā vegāni atšķiras no citiem vegāniem, kādas ir zivjēdāju priekšrocības, kā gaļa ietekmē cilvēku, kā veģetārisms ietekmē cilvēku, kādu iespaidu tas atstāj uz cilvēka nagiem, matiem un ādu, vai tas palīdz izvairīties no saslimšanas ar audzēju, kādas uzturvielas ir un nav veģetārā uzturā. Sniegšu dažādu informācijas avotu viedokli par veģetārisma plusiem, kā arī informēšu par sabiedrībā pazīstamu veģetāriešu attieksmi pret veģetārismu.
1. Veģetārisma vēsture
Lai arī senā pagātne mums ir miglā tīta, interneta mājaslapā home.lv tiek apgalvots, ka veģetārisms ir pastāvējis vienmēr. Cilvēks jau kopš saviem pirmsākumiem ir pārticis no augu valsts produktiem. Pirmie cilvēki dzīvoja reģionos, kur valdīja karsts un mitrs klimats un bija bagāta augu valsts. Pārtika no lapām, augļiem un riekstiem. Tikai ekstremāli apstākļi cilvēku piespieda ēst tik neierasto pārtiku – gaļu. Ledus laikmetā cilvēks pievērsās gaļai, lai izdzīvotu. Pieradis pie tās, cilvēks turpināja to lietot arī tad, kad pēc tās vairs nebija galējas nepieciešamības.
“Kas to būtu domājis, ka arī Amerikas pamatiedzīvotāju indiāņiem mednieku statuss ir atvests līdz ar spāņu jauno zemju atklājējiem un ieročiem.” (1, 79) Līdz tam dzīvnieku medīšana lielai daļai indiāņu bijis hobijs, bet iekarotāju spiediens licis arī veģetārajām ciltīm – actekiem, maijiem u.c. – pievienoties apačiem, kuriem dzīvnieku nogalināšana jau izsenis bijis iztikas jautājums. “Pētniekiem tīk atgādināt, ka no indiāņu dzimtenes cēlusies liela daļa veģetārās pārtikas: sarkanie pipari, zemesrieksti, saldie kartupeļi, avokado, cukini, zaļās un zemās krūmu pupiņas, kļavu sīrups, dzērvenes, šokolāde, saulespuķu sēklas, ķirbji, valrieksti, ananāsi, kukurūza...” (1, 79)
Tāpat veģetārisms ir bijis Senajā Ēģiptē un Senajā Grieķijā. Arī Senās Romas atlētiem bija veģetārs uzturs, lai iegūtu vairāk spēka un enerģijas. Tomēr visbiežāk veģetārismu saista ar Indiju, tās svētajiem rakstiem Vēdām un tur dzimušajām ahimsā (nevardarbībā) balstītajām reliģijām džainismu, hinduismu un budismu.
…
