Lai arī senā pagātne mums arvien paliks miglā tīta, daži speciālisti ņemas apgalvot, ka cilvēks no laika gala nav ēdis gaļu. Dzīvojis siltā, ar augu valsti dāsni apgādātā vidē un par gaļu uzturā neko nav zinājis, jo nevajadzēja ar – visa kā bijis gana.1 Tikai ekstremāli apstākļi cilvēku piespieda pievērsties pie viņam tik neierastās pārtikas - gaļas. Ledus laikmetā cilvēks pievērsās gaļai, lai izdzīvotu. Pieradis pie tās, cilvēks turpināja to lietot arī tad, kad pēc tās vairs nebija galējas nepieciešamības. Tāpēc veģetārisma parādīšanās dažādos pasaules reģionos pareizāk būtu nosaukt par cilvēka atgriešanos pie uztura, kas viņam ir ģenētiski ieprogrammēts. Līdz pat mūsdienām eksistē ciltis un tautas, kuras ledus laikmets nav skāris, tādas ir atsevišķas ciltis Filipīnu salās, kas līdz pat 20. gs nepazina ne uguni, ne metāla apstrādi, bet kuras pārsteidz eiropiešus ar savu veselību un jauneklīgo izskatu. 2
Lielais humānists Alberts Šveicers savā laikā radījis pilnīgi jaunu filozofiju - universālo ētiku. Šīs filozofijas pamatdoma - kamēr pastāvēs nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem un to masveida iznīcināšana, tikmēr pastāvēs cietsirdība arī cilvēku starpā. Šī tēze ir dzīva arī šodien. Ētikas pamatā ir mīlestība un līdzcietība, bet higiēnas - veselība.
Daudzi vēsturē pazīstami cilvēki apelējuši pie neveģetāriešu godaprāta, piemēram, romiešu rakstnieks Plutarhs sacerējumā "Par gaļas ēšanu" raksta: "Varētu jautāt, kāda iemesla dēļ Pitagors atturējās no gaļas, bet es drīzāk gribētu uzdot jautājumu, kā cilvēkam vispār ienāca prātā ar savu muti nogaršot asinis un likt pie lūpām miruša dzīvnieka miesu. Kas viņus piespieda likt uz galda miroņus un nosaukt to par ēdienu? Pārtikt no tā, kas agrāk bija elpojis, māvis vai blējis, kustējies un dzīvojis?"
Ļ. Tolstojs savukārt domāja: "Kamēr mūsu ķermeņi ir noslepkavoto dzīvnieku staigājošas kapsētas, kā gan mēs varam cerēt uz labiem apstākļiem zemes virsū?"…
