Līdz ar kristietības ieviešanu obligātas kļūst baznīcas laulības. Šķiet, ka līdz ar to būtu radīts pamats seno ieražu zušanai. Tomēr kristīgās ticības mācība ilgu laiku latviešu zemniekiem ir nesaprotama un sveša. Vēl 15.gs. Livonijas lantaga lēmumus gūstam ziņas, ka vietējie iedzīvotāji nav atzinuši baznīcas laulības, tādēļ, lai nostiprinātu baznīcas autoritāti, piedraudot ar nāves sodu, tika aizliegtas senās kāzu paražas ar vedību ceremonijām. Ja arī pamazām vācu feodāļiem izdevās piespiest latviešu zemniekus pildīt baznīcas laulību ceremonijas, tad tomēr kāzu svinībās saglabājās daudzi seno vedību elementi.
Kāzas svinēja parasti rudenī - laikā, kad zemnieki novāca vasaras ražas birumu. Rudenī ir arī vairāk brīva laika kāzu svinību rīkošanai. Tomēr zemnieki ne vienmēr varēja kāzu svinībām izvēlēties šo pēc sentēvu paražām iecienīto gadalaiku, jo muižnieki nodarbina zemnieku klaušas gaitās arī vēlu rudenī, tādēļ dažkārt atļauj kāzas svinēt tikai pēc ziemassvētkiem. Dažkārt kāzas svinētas arī citos gadalaikos, piemēram , kalpi , kam nav iespējas sarīkot bagātas dzīres, svinējuši kāzas pavasarī vai kādā citā gadalaikā. Taču parasti arī kalpiem izdevīgākais kāzu svinēšanas laiks ir rudenī, jo tad no saimnieka tie saņēma atlīdzību par vasaras darbu. Dažviet abi jaunieši, kas nodomājuši precēties, jau pavasarī salīgst pie viena saimnieka un rudenī svin kāzas. Dažreiz kāzu svinības jau pielīgtas pie līguma, un par to sarīkošanu puisis un meita strādā visu vasaru. Ja puisis un meita strādā katrs pie sava saimnieka, kāzas rīkotas vai nu līgavas, vai līgavaiņa saimnieka mājā. Ja meita ilgāku laiku nostrādājusi pie viena saimnieka, tad dažkārt arī tas palīdz sarīkot kāzas. Galvenos izdevumus tomēr sedz līgavainis un līgava.
Pēc precībām, kurās līgava, līgavainis un viņu piederīgie vienojas par kāzu svinēšanas laiku, līgavai un līgavainim jādabū no kunga atļauja - zīme, lai mācītājs tos varētu salaulāt.
Parasti šāda atļauja laulātajiem sniegta, tomēr bijuši arī gadījumi, kad laulības nav varējušas notikt, jo kungam tās bijušas neizdevīgas. Ja kāds mēģinājis laulāties bez muižas atļaujas, tad kungs tos sodīja. Tikai ar 1817.un 1819.gada likumiem Vidzemē un Kurzemē, bet Latgalē ar 1861. gada likumu latviešu zemnieki ieguva personisko brīvību, līdz ar to arī iespēju bez muižnieka atļaujas salaulāties.…
