Ģimenes nodibināšana Eiropā tika regulēta jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos, sakot ar laulību aizliegumu tuvu radinieku starpā. Sāka pārraudzīt arī sievas iegūšanas veidus, cenšoties iznīdēt vecāko no tiem – līgavas zagšanu. Sākot ar 16. gadsimtu, izdoti rīkojumi laulāties baznīcā.
Biezi vien abi laulajamie brauca uz baznīcu katrs no savām mājam, kur pēc laulībām atkal atgriezās. Līdzināšana jeb laulāšana notika pēc baznīcas laulībam. Bija arī otrs veids, kad pēc līdzināšanas līgavas majās jaunie brauca uz baznīvu laulāties.
Vedības parasti notika otrdienās un ceturdienās un ilga trīs dienas. Ilgu laiku bija aizliegts rīkot vedību viesības svētdienā; ja tas netika ievērots, vainīgie pat sodīti ar pērienu.
Bija arī gadījumi, kad saderētā līgava pēc derībām brauca līgavainim līdzi uz viņa majām, bet kāzas dzēra tikai vēlā rudenī.
Līgavas izraudzīšana laika gaitā attīstījusies šādi:
1)līgavas zagšana,
2)ligavas pirkšana,
3)līgavas līgšana un saderēšana,
4)precibas un derības.
Līgavas zagšana bija visvecākais sievas iegūšanas veids. Puisis slepeni noskatīja meitu un viens pats vai ar palīgiem meitu sagūstīja un aizveda uz savu sētu. Meitas piederīgie, pamanījuši viņas aizvesanu, centās zagļus panākt. Ja nozagto meitu aizveda tālu svešā malā, tad nereti pagaja vairāki gadi, līdz viņa ieraudzīja savus piederīgos. Bieži vien viņai pašai tad jau bija bērni.…