Ģimenes nodibināšana Eiropā tika regulēta ar likumiem jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Nikajas koncils 325. gadā aizliedza laulības ģimenes locekļu starpā, kā arī starp tuvākiem radiem ( tēva un mātes brāļiem un māsām). Likumi sāka pārraudzīt arī sievas iegūšanas veidus, cenšoties iznīdēt visvecāko no tiem- līgavas zagšanu, kas viduslaikos bija pazīstama visā Eiropā. Kristīgā baznīca, sākot ar 10. gs., lika nepaklausīgos sodīt pat ar nāvi. Savukārt sievas pirkšanas un pārdošanas aizliegumi zināmi no 1216. gada, kad pāvests to aizliedza kristīgajiem senprūšu apgabalos. Latvijas teritorijā līgavas zagšanas aizliegums pirmo reizi parādījās 1422. gadā Livonijas tiesību rīkojumā: “Ja kāds nevācis ar varu aizved sievu vai meitu, tas sodāms ar kaklu.” Sākot ar 16. gs., parādījās noteikums laulāties baznīcā, kuram bija ļoti liela pretestība no vietējo iedzīvotāju puses. 1521. gadā Sāmsalas landtāgs atzīst, ka zemniekus var piespiest laulāties baznīcā tikai ar pēršanu, tādēļ pie katras baznīcas lika ierakt soda stabu. 18. gs. bija pārejas laiks, kad baznīcas laulība sāka izskaust senās vedību paražas, lai gan baznīcā nelaulātus pārus vēl varēja atrast pat 19.gs. Vēl bija otrs iemesls, kas regulēja latviešu ģimenes nodibināšanās iespējas,- precēšanās atļaujas iegūšana no muižas kunga dzimtbūšanas laikos. Rīkojumi iesniedzās arī paša svinību norisē. 1637. g. Rīkojums noteica, ka vedību ilgums nedrīkst pārsniegt 2 dienas, viesu un atļauto dzērienu daudzums bija atkarīgs no zemnieka zemes platības. Noteikumi arī aizliedza dalīt veltes: cimdus, kreklus, dvieļus un prievītes. 1697. g. Noteikumos jau teikts, ka vedības drīkst svinēt tikai līdz nākamajai dienai, drīkst ielūgt tikai 12 pārus viesu, no jaunā pāra krājumiem drīkst dot 4 mucas alus un 3 stopus brandavīna. …
