Vēdas un Upanišadas Senās Indijas filosofijā

Vēdas senajā Indijas filozofijā ilgu laiku ieņem centrālo un galveno vietu, izskaidrojot cilvēka rīcības, maldu, kā arī pasaules rašanās iemeslus un saknes. Vēdiskais periods ienāca līdz ar āriešiem. Par šo periodu ir maz faktoloģiskā materiāla, izņemot vēdiskās kultūras pieminekļus. Vēdas ir vissenākā indiešu literatūra, vissvētākie hinduisma raksti, kuras sarakstītas sanskritā un kuras arī dēvē par himnām dieviem, jo bez tām nenotiek neviena hinduistu reliģijas ceremonija. Par vēdām sauc hinduisma reliģijas svētās grāmatas, kuras līdzīgi citu reliģiju svētajiem rakstiem tapušas dievišķās atklāsmes ceļā, kaut gan pierakstītas daudz vēlākā laika posmā. Pēc indiešu pārliecības vēdas radušās no dievu elpas un tajās izteikta mūžīga, nemainīga gudrība. Senās vēdas bija plaša izziņas telpa, kurā iespējams atrast skaidru domu sevis paša dziļākās būtības izzināšanai. Šī Vēdu bezautorība piešķir tām īpašu universālumu. Tas, ka tās nav personalizētas nozīmē arī to, ka jebkurš, kas tās pēta, iedziļinās tajās un uzsūc to garu, ir to autors. Vēdu būtība slēpjas to vienkāršumā, tā vienlaikus ir dievatzinas un sevis izziņas mācība. Vien tad, kad esam savu dievišķo Pašu atklājuši, mēs spējam apjaust to, kas ir Dievs, un izprast viņa lomu mūsu dzīvē. Vēdisms apskata cilvēka dvēseles zināšanu kopumu un norāda uz dvēseles trūkumiem. Saitītā- neatbrīvotā dvēsele, kas vēl tikai uzsāk dzīves gudrību, zināšanu apkopojumu atšķiras no apgarotās, nesaistītās, galvenokārt ar četrām nepilnībām.…