[Kulbergs J. Krīze un attīstība. R., 23.-79.lpp.]
1.Zīdaiņa periods (līdz 2 gadu vecumam)
Bērna dzīvi un tai skaitā konfliktus (iekšējus un ārējus) bērna dzīvē zīdaiņa periodā galvenokārt nosaka vecāki. Tikko piedzimis bērniņš ir pilnīgi atkarīgs no vecākiem. Vecāku ziņā ir tas kā bērns augs un attīstīsies – cik lielā mērā viņam būs apmierinātas psiholoģiskās un bioloģiskās vajadzības (siltums, autiņu maiņa, zīdīšana, ēdiens, aprūpe, rotaļas, miegs, kārtība, kontinuitāte, stimulācija un saskarsme). Lai gan raksturs, intelektuālās spējas un ķermeņa uzbūve bērnam daļēji jau ir ģenētiski noteiktas, tomēr vides iedarbība uz bērnu visas šīs noslieces spēj mainīt gan vēlamā, gan nevēlamā virzienā (t.i., pretī konfliktiem). Svarīgi, lai bērns savu trauslumu un jūtīgumu šajā periodā neizjustu kā atstumtības cēloni vai lāstu. Bērnam būtisks ir viss, kas saistīts ar muti (Z.Freids – orālā stadija) – zināšanas, ēdiens un prieks.
Pirmā attīstības krīse un līdz ar to arī pirmais iekšējais konflikts bērnam var būt saistīts ar separāciju un individuāciju. Tas nozīmē, ka līdz ar zīdīšanas izbeigšanu pārtrūkst bērna sensuālā saistība ar māti, notiek vilšanās savu vajadzību apmierināšanas iespējās, kas izraisa dažādas psihiskas norises, kas ietekmē bērna attīstību. Ļoti svarīgi kā bērnam norit individuācija – atdalīšanās no mātes, patstāvības un izpratnes par iekšējo un ārējo pasauli veidošanās. Lielā mērā no pieredzētā būs atkarīgs, vai apkārtnes parādību iekšējie tēli priekšstati būs pārsvarā patīkami, vai neuzticami un satraucoši.…
