Vairākus gadsimtus latviešu valodā iznākušajos iespieddarbos teksta iespiešanai izmantoti lielākoties gotiskie burti, galvenokārt fraktūras paveidi. Fraktūra ( no lat. factus “lauzts”) – burti ar lauztām līnijām, stūraini burti, kuriem pamatā ir senie kas lietota arī Latvijā, fraktūra pārņemta arī pirmo latviešu valodā sarakstīto un tulkoto grāmatu iespiešanai. Rokrakstā turpretim latviešu valodā kopš sākotnes nostiprinās tradīcija lietot antīkvu.
17. un 18. gadsimtā, kā arī 19. gs. pirmajā pusē latviešu valodā iznākušās grāmatas ar retiem izņēmumiem iznākušas fraktūrā. Antīkva jau 17. gadsimtā izmantota Bībeles tulkojuma 1. izdevumā: tulkojuma galvenais teksts iespiests fraktūrā, bet piezīmes un paskaidrojumi uz malām – antīkvā. No 18. gadsimtā iznākušajiem plašākajiem iespieddarbiem antīkva lietota G. Stendere 1789. g. Vārdnīcā: vācu teksts iespiests fraktūrā, bet latviešu teksts – antīkvā. Antīkva izmantota arī 18. un 19. gadsimtā iznākušajos iespieddarbos. atviešu vecā ortogrāfija, kādu to izveidoja Mancelis un daži citi vācu tautības darbinieki, īsti neatbilda latviešu valodas vajadzībām, un tāpēc jau 17. un 18. gs., bet īpaši 19. gadsimtā tika ierosināti daudzi raksts reformas projekti. Šie projekti attiecās gan uz pašu burtu tipu (ieskaitot latīņu vai krievu burtus gotu burtu vietā), gan uz diakritiskajām zīmēm dažādu īpatnēju latviešu valodas skaņu apzīmēšanai.
Frīkera(17.gs.) rokrakstos redzama oriģināla ortogrāfija: garos patskaņus viņš apzīmē ar burta kājiņas pārsvītrojumu (labajā pusē, tāpat kā tagad rokrakstā pasvītro burtus ņ ķ ļ ); Frīkers nelieto čupu burtus, bet to vietā raksta vienkāršākas zīmes, piemēram, š apzīmē ar ß . Uz citiem autoriem Frīkera ierosinājumi atstāja mazu iespaidu, jo viņa rakstus iespieda pastāvošajā ortogrāfijā.…
