Vecāku varas un bērna jēdziens
Lai mēs varētu runāt par vecāku varu pār bērna reliģisko pārliecību vispirms noskaidrosim atsevišķus jēdzienus, kā piemēram, kas ir vecāku varu, un kā tiek saprasts jēdziens “bērns” juridiskājā literatūrā.
Jēdzienu, kas ir “bērns” skaidro 1989.gada 20. novembra starptautiskā Bērnu tiesību konvencijas 1.pants, kas nosaka, ka “par bērnu uzskatāma jebkura cilvēciska būtne, kas vēl nav sasniegusi 18 gadu vecumu, ja vien pēc likuma, kas piemērojams bērnam, viņa pilngdadība neiestājas agrāk”. Līdzīga likuma norma ir ietverta arī Latvijas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3.pantā - “Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kurām saskaņā ar likumu pilngadība iestājas agrāk, tas ir, personas, kuras izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas”. Tātad varam secināt, ka personas pēc 18 gadiem ir uzskatāmas par pieaugušām un vairs nav bērni un pastāvīgi var pieņemt lēmumus. Jēdziens “bērns” līdz ar to tiek pielīdzināts jēdzienam “nepilngadīga persona”, jo Latvijas Republikas Civillikuma 219. pants nosaka, ka “nepilngadība abu dzimumu personām turpinās tik ilgi, kamēr tās sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu”. No tā var secināt, ka jēdziens “bērns” un “nepilngadīgā persona” ir vienlīdzīgi, varam novilkt vienlīdzības zīmi.
Latvijas Republikas Civillikums nosaka, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērni atrodas vecāku varā. Laulības laikā abi vecāki izlieto šo
varu kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku varu realizē tas no vecākiem, pie kura bērni dzīvo. Ja ārlaulībā dzimušam bērnam ir noteikta paternitāte, vecāku varu realizē abi vecāki kopīgi vai viens no viņiem pēc vienošanās, savukārt, ja paternitāte nav noteikta, vecāku varu realizē bērna māte.
…
