Tēvs un māte bērniem nozīmē emocionālo un materiālo aprūpi, garantē drošību, uz viņiem var apļauties pat tad, kad pasaule iet bojā. Pozitīvs priekšstats par vecākiem rada uzticēšanos, dod bērniem spēku un pašapziņu. Šķiršanās sagrauj pozitīvo priekšstatu par tēvu un māti. Tāpēc bērni cenšas aizkavēt vecāku šķiršanos. ( 3, 99 ) Viņi lūdz Dievu augām dienām sapņo par to, ka viņi atkal ir kopā, mēģina novirzīt vecāku uzmanību un plānotās šķiršanās, slimojot, izraisot negadījumus vai citādi uzkrītoši uzvedamies, pat vaino sevi vecāku nesaskaņām un sola uzvesties labi, lai tikai vecāki paliktu kopā. Tajā pašā laikā ir arī neliels skaits bērnu, kuri vecāku šķiršanos izjūt kā atbrīvošanos no kādas nastas. ( 3, 100 )
Vecāki zina par šķiršanās emocionālo ietekmi uz bērniem. Daudzi paliek kopā bērnu dēļ, atliek šķiršanos, tā tikai paildzinot haosu. Daži vecāki pat domā, ka lielāki bērni spēs labāk tikt galā ar šķiršanos, un atliek to tik ilgi, līdz bērni sasniedz pubertātes vecumu, cerot, ka tad tie mazāk cietīs, labāk sapratīs vecāku motīvus. Tie ir maldi. Kad vecāki kā pāris viens otru vairs nesaprot, kad katru dienu izceļas nesaskaņas, bērni to ļoti labi jūt. Ja situācija netiek apspriesta atklāti, bērni uzskata sevi par grēkāžiem. Viņu reakcija ir priekšzīmīga uzvedība vai skumjas, viņi sāk izturēties kā mazi bērni vai izpauž savu nedrošību agresivitātē: viņi ārdās, dusmojas, pievērš sev uzmanību ar (auto)agresīvu rīcību. Ja vecāki tomēr mēģina palikt kopā bērnu dēļ, tas paņem daudz enerģijas, un vēlāk tās pietrūkst attiecībām ar bērnu.
Problēmas partnerattiecībās vairāk nekā jebkas cits laupa enerģiju, tā tiek ieguldīta nepiepildāmā bezdibenī, neizraisot nekādu konstruktīvu rezonansi. Lai arī cik sāpīga, asaraina un uztraucoša būtu vecāku šķiršanās, bērniem nepieciešama skaidrība. Arī sāpīga. Šāda skaidrība nozīmē atbrīvot bērnus no viņu pašu izvirzītā uzdevuma salāpīt vecāku attiecības. Bērni zina, ar ko tiem jārēķinās un ar ko tiem jātiek galā. Viņi spēj bez jebkādiem „ja” un „bet” pielāgoties jaunajai situācijai.
Taču tas ir vieglāk uzrakstāms nekā akceptējams. Lai ierasto priekšstatu „tēvs-māte-bērns” aizstātu ar citu, nepieciešams laiks – un tas attiecas uz visiem iesaistītajiem. Attiecībā uz bērniem ir svarīgi, lai tie justu – ja arī tētis un mamma vairs nav kopā, viņi tomēr paliek tētis un mamma. Bērnam tas ir jāiegaumē. Viņam joprojām ir tētis un mamma, kuri kopā vai atsevišķi uzņemsies atbildību par audzināšanu. Šķiršanās, protams, nozīmē to, ka beigušās kopējās dzīves gaitas un mēģinājums kopā izaudzināt bērnus cietis neveiksmi, taču tādus kritiskus momentus var uztvert arī kā jaunu iespēju.
Ja vecāki šķiršanās procesā ļauj bērnam sajust, ka arī jaunajā situācijā iespējams justies pasargātam un drošībā, bērns iemācās ar to sadzīvot. …
