Pienāk brīdis, kad liela daļa sieviešu paliek vienas , bet tie pāri, kas dzīvo laulībā jau ļoti ilgi, bieži strīdas nepārtraukti. Ir aprakstīti vairāki iemesli, kādēļ cilvēki laulībās vēlīnajā periodā nejūt viens otru. Psihobioloģiski pētījumi pierāda, ka laulātie pāri vecumā virs sešdesmit gadiem 54% gadījumā piekopj seksuālās attiecības, pretēji minot nelaulātos, kur ir tikai 7% šādas attiecības. Ja apskata neirozi kā attiecību traucējumu, tad erotisms vecumdienās rada īpašu tukšības sajūtu, visas dzīves garumā slimībai bijis laiks uzkrāpt burtiski kalnus ar attiecības šķēršļiem. Kuru gan pārsteidz tas, ka ķermenis un dvēsele ir nesaskaņā. Tieši veca cilvēka seksualitāte, kas vairs nav saistīta ar reprodukcijas funkciju, pilnībā pieder vēlmēs un skumju jomai.
Bailes no atkarības un vienlaikus vēlme pēc tuvības – tās ir pārdzīvojuma formas, kas ar gadiem saasinās, un, tikai saprotot to, var novērtēt to barjera augstumu, kas ir par šķērsli neatlaidīgam un vienlaikus grūti izpildāmām vēlmēm un vajadzībām.
Šaubas par savu ārējo pievilcību, šķietamais vēlēšanās zudums un neskaitāmas lomas ir par šķērsli vēlmei dzīvot ar miesu un dvēseli.
Neapzināmais nenoveco . Erotiskām vajadzībām neapzinātajā sfēra nav morāles normu. Jau no pašiem sākumiem tas ir ārpus labā un ļaunā un kalpo dzīvei – tur, kur mīl, nāvei ir grūtāk izlikt savas cilpas.
Daudzi veci cilvēki uz jautājumu, vai cilvēks, kurš dzīvo ne tikai dvēselēs, bet arī ķermeņa dzīvi, dzīvos ilgāk, atbild apstiprinoši. Bet starp tiem, kas dzīvo ciešās partnerattiecībās, daudz cieš no hroniskiem konfliktiem, neizprotot viens otru.
E. Bornemans 1979 . gadā apsekoja veco ļaužu pansionātus un pensionāru mājas austriešu pilsēta Velsā, lai izpētīt veco cilvēku, vecumos no 63 līdz 91 gadam , seksualitāti. Bornemans izdarīja šādus slēdzienus
