Viņa mākslas stils vēl pēdējo reizi piedzīvo izmaiņas – tajā ienāk grūti atšifrējams hieroglifisks un ornamentāls raksts kā „Compensation rase”, 1933 Tā darbi rāda bagātīgu un balancētu briedumu, kam bieži piedēvēts ekstraordinārs raksturs. Vēršoties pret to, nereti tika norādīts uz viņa mongoļu izcelsmi (no vecmāmiņas puses).
Darba autores novērojumi, kas ir ļoti subjektīvi, bet, iespējams, autores nepārvaldītā literatūrā jau minēti, ir, ka Kandinskis pat caur spējo ģeometriskumu rāda skatītājam to, ko viņš savādākā izpildījumā jau ir radījis. Tas nav nosodījums, drīzāk līdzjušana. Darbs „At rest”, 1942 rāda pilsētas ainu un neviļus gribas domāt, ka, lai gan tās ir četrstūru ēkas, trīsstūru buras un pusapļu mākoņi, - tā tomēr ir nosacīta atgriešanās Maskavā. Savukārt darbs „Succesion”, 1935 ļoti atgādina nošu līnijas un notis, kas taureņveidīgās formās sakārtoti uz līnijām – tas ir apliecinājums mūzikas mīlestībai. Autoresprāt, Kandinska darbos redzams arī rotaļīgais – „Last Watercolour” 1944 kā ilustrētā pasaku grāmatā, kurā lietām piemīt spēja lidot, un klaunam līdzīgā seja „Untitled” 1944, kā arī amizantais, A Floating figure, 1442 un „Compositions” 1944, kas abas atgādina dzīvas radības miesu, savādi izvirzītu, plūstoši padevušos.
Kandinskis mirst 1944. gada 13. decembrī Francijā, neilgi pēc savas 88 gadu dzimšanas dienas. Viņa iesākto mākslas redzējumu turpina tādi mākslinieki kā čehs Kupka, vācietis Mondriāns un citi. Aiz sevis atstājis mākslas bagātu dzīvi, sevi apliecinādams sākot ar postimpresionismu un beidzot ar abstrakcionismu. Viņš neatkāpdamies nesa savus uzskatus pretī sabiedrībai, nebaidījās vērsties pret sev nepieņemamo publikācijās žurnālos un teorētiskos darbos. Viņa ieguldījums redzams kā dramaturģijā, tā skolotāja lomā. Kandinska mīlestība pret mākslu, tās iekšējo, garīgo devumu atstājis pietāti pret mākslas īsteno nozīmi vēl šodien.
…