Apvienības spožākās mākslinieciskās ieceres pārtrauca Pirmais pasaules karš, un atbilstošos apstākļos atšķirīgi kļuva arī tās biedru mākslinieciskie ceļi.
Izraisoties Pirmajam pasaules karam, V. Kandinskis bija spiests pamest Vāciju. 1914. gada augustā Kandinskis ar Munteri pārcēlās uz Šveici. Tā paša gada novembrī viņi pašķīrās un Kandinskis nolēma atgriezties Krievijā, kur uzturējās līdz 1921. gadam. Pārcēlies atpakaļ uz Krieviju, viņš ar interesi nodevās plaukstošai konstruktīvistu kustībai, kas tika balstīta uz stingrām līnijām, punktiem un citām ģeometriskām formām. 1916. gadā viņš iepazinās ar jaunu mākslas studenti Ņinu Andrejevsku, kas pēc gada kļuva par viņa sievu. Šajā laikā viņš gleznoja maz, gandrīz nepievērsās abstraktām kompozīcijām. Toties viņa jaunradē atkal parādijās pusimpresionistiskas ainavas. Glezna “Sarkanais laukums” (1917) savā izpildījumā atgādina 1908.-1909. gada darbus. Šajā laikā Kandinskis arī teorētiski atbalsta Oktobra revolūciju un tiek iecelts visaugstākajos amatos ИЗО, Mākslas akadēmijā un Mākslinieciskās kultūras institūtā, taču rodoties smagām domstarpībām ar konstruktīvistiem, V. Kandinskis izlemj atgriezties Vācijā.
1921. gadā V. Kandinskis pameta Krieviju uz visiem laikiem un piekrita mācīt monumentālo glezniecību arhitektūras un lietišķās mākslas skolā Bauhaus, ko 1919. gadā Veimārā bija nodibinājis slavenais funkcionālisma arhitekts Valters Gropiuss. …