Vasilija Kandinska teorētiskie principi, daiļrades raksturojums

Punkts, līnija un plakne”
Kandinskis šos elementus analizē no tā viedokļa, kā tie atstāj iespaidu uz skatītāju.
Punkts. Mazs krāsas traips, kam ir noteikta forma, lielums un krāsa. Punkts ir visprecīzākā forma, taču, atkarībā no novietojuma mainās tonalitāte – izolēti vai kopā ar citiem punktiem un līnijām.
Līnija ir spēka produkts. Punktam ar spēku ir piešķirta kustība no mākslinieka zīmuļa vai otas. Taisna līnija – viens spēks, viens virziens (lirika); leņķveida līnija – divu spēki maiņa, dažādi virzieni; viļņota vai ieliekta līnija – divi spēki vienlaicīgi (vairāki konfrontējoši spēki – drāma). Leņķveida līnija – trīsstūris – iekšēja sakārtotība, silts, tuvs dzeltenajam. Aplis – auksts un tuvs zilajam, „nespodrs” noapaļojuma dēļ. Kvadrāts – tuvs sarkanajam taisnā leņķa dēļ.
Laukumu iegūst no sabiezinājuma, līnijas, kas rotē ap vienu no saviem galapunktiem.
Līnijas subjektīvā ietekme ir atkarīga no tās novietojuma. Horizontāla- zeme, uz kuras atpūšas un pārvietojas; tumša un auksta tonalitāte, līdzīgi melnajam un zilajam tonim.
Vertikālā līnija – augstums bez atbalsta; koša un silta tonalitāte kā baltam un dzeltenam. Diagonāla – atkarībā no slīpuma.
Pamata laukums parasti ir taisnstūrains, kvadrātisks, sastāv no horizontālām un vertikālām līnijām, apvienojot to īpašības. Izvietojums laukumā iespaido – augšpusē ir vieglums, apakšā – saspiestība, smagums. Mākslinieks izmanto intuīciju, lai darbam piešķirtu vēlamo noskaņu, mākslinieks jūt audeklu kā dzīvu organismu, kas elpo.
…