Otrs svarīgākais elements Kandinska teorijā ir forma, ar ko viņš saprot abstraktu telpas ierobežojumu. Protams, arī katrai mākslas darbā ietvertajai formai ir savs garīgais pienesums, savs vēstījums, kas paspilgtinās citai caur citu. Katrai formai ir arī krāsa un, kā min pats Kandinskis, to interpretācijas var būt bezgalīgas. Iekrāsotās formas gleznā ir pavisam viegli kontrastējošas, šķiet tādas dabiskas, kas piedod arī tādu vijīgu ritmiskumu šim darbam. Visa šī kopējā kompozīcija šķiet aicina cilvēku iekāpt gleznas pasaulē (brīžiem liekas, ka no ārpus iekšienē iestiepjas pat tādas kā rokas, kas, tāpat kā mākslas darba vērotājs, kāro kļūt par daļu šīs gleznas). Autores prāt, šajā darbā ir vairāk deformētas formas, kas rada tādu plūstošu, mazliet neorganizētu pašapzināšanās apjausmu – šķiet, tāda ir sajūta, kad esi sevi pilnībā izzinājis, dzīves iedvesmots, atrodies augstākā kalna virsotnē, blakus šķiet izplūdušas cilvēku sejas (vai varbūt pāris asie pagātnes eži), visapkārt ņirb pārmaiņas, bet tu skaties uz krāsaino pasauli caur savu unikālo perspektīvu.
Savā veidā teorija, ko sarakstījis Kandinskis, tiešām ir novatora, galvenokārt veidā, kā aptveram mākslas pasaules īpatnības, respektīvi, mākslu uztveram ne tikai kā estētisku kategoriju, bet arī kā retrospektīvi emocionālu būtības izvirdumu. Tomēr autore vēlas uzsvērt, ka visas krāsu un formu interpretāciju kategorijas tiešām ir dziļi subjektīvas, proti, katram cilvēkam var būt citāda uztvere par to, ko pauž konkrētais darbs. Tas, protams, ir tikai pašsaprotami un ir viena no abstraktās mākslas priekšrocībām (ko Kandinskis, autores prāt, nav gana izcēlis), ka katrs gleznā atradīs savu nozīmi un ikviena skatījums būs neatkārtojams un oriģināls, bet glezna tādējādi nekad nešķitīs vienmuļa.
…