Visās savās attīstības stadijās cilvēks bija cieši saistīts ar apkārtējo pasauli. Kopš laika, kad parādījās augsti attīstīta sabiedrība, cilvēka bīstamā iejaukšanās dabā asi pastiprinājās, paplašinājās šīs iejaukšanās apjoms, tas kļuva daudzveidīgāks un tagad draud kļūt globāli bīstams cilvēcei.
Īpaši vērienīgs un nozīmīgs ir dabas vides piesārņojums ar ķīmiskām vielām, kas nav tai raksturīgas. Latvijā 1998.gadā bija zināmas aptuveni 10000000 atšķirīgas ķīmiskas vielas, no kurām lielākā daļa dabā nepastāv. Ķīmisko savienojumu kopējais daudzums sasniedz ap 120000 vielu, turklāt 11000 no tām tiek saražotas milzīgos daudzumos, kas pārsniedz 500 kg/gadā. Pie tam, rūpnieciski ražoto vielu skaits katru gadu palielinās par 1000 – 3000 vielu gadā [№3. 9. lpp.].
Īpaši izplatīti ūdens, augsnes un gaisa piesārņotāji ir smagie metāli, kas nonāk apkārtējā vidē metalurģisku un termisku procesu, transporta kustības, materiālu un ķimikāliju izmantošanas, metālkonstrukciju korozijas, atlieku uzkrāšanas un noteces rezultātā no lauksaimniecībā izmantojamām platībām.
Tā, veicot bīstamo vielu monitoringu Daugavas apgabalā (19.03.2005), vistuvāk robežlielumam ir bijusi vara koncentrācija (65,6%), Ventas apgabalā (06.12.2005): vara koncentrācija sasniedza 15,5 µg/l (172,2%), bet Lielupes apgabalā (05.03.2005) tā izrādījās pat 18,4 µg/l (204,4%) …