Vārds kā pašapziņas veicinātājs

Antīkajā pasaulē, kā arī primitīvo cilšu sabiedrībās cilvēki ticēja, ka vārds ir cilvēka dvēseles un ķermeņa vienojošā saikne. Māte iečukstēja bērnam ausī viņa dvēseles vārdu, kas bija zināms tikai bērnam un viņai. Pēc tam bērnam tika dots otrs vārds, kas tika izpausts visiem. Dvēseles vārds tika turēts noslēpumā, lai to nelietīgi neizmantoti kādi ārēji spēki, kas apzinājās vārdā ieslēpto spēku.
Pirms braukšanas uz baznīcu saģērbj pādi. Visu, ko bērniņam dara, lai viņam nepiesistos kāds ļaunums sauc par mantāšanu.
Daži no šiem paņēmieniem ir šādi. Kad bērnu pirms kristībām mazgā, bļodā ieliek sudraba naudu. Vienas mātes bērnus kristī tais pašās drēbītēs, kuŗās ieliek naudu, maizi, grāmatas lapu.
Svinīgākā kristību daļa ir kristībnieku sagaidīšana. No baznīcas pārbraukuši, kūmi iet dziedādami istabā un pāriet plānam trīsreiz pāri. Istabā ieejot, dzied: "Dievs gāja pa priekšu kūmāmi namā, Māriņa rotāja no pakalenes". Pēc K.Pētersona manuskriptiem, kristībniekus sagaida ārā vecmāte, kura ar krāģīti vai krēslu izkāpina nesēju no ratiem. Tad nesēja ar pādēnu pirmā dodas uz istabu, viņai pakaļ nāk kūminieki, nesējai dziesmas saucot. Kūminieki, vai arī nesēja viena pati, dzied: "ej, Dievis, pa priekšu ar mīļu Māru, Es iešu pakaļ ar savu pādi", "Mīļā Māra durvis vēra, laiž pādīti istabā." …