Ievads
Mūsdienās vardarbība medijos aizvien palielinās un viens no galvenajiem vardarbības avotiem ir televīzija, kurai, kā aplūkošu tālāk, ir vairāki efekti, kas negatīvi ietekmē auditoriju. Visneaizsargātākā un visvieglāk vardarbīgajam saturam pakļautā auditorija ir bērni. Ir dzirdēts par daudziem briesmīgiem noziegumiem, ko pastrādājuši bērni – pusaudži, jaunieši. Un pie tā tiek vainota arī televīzija ar savu atklāto saturu. Taču vardarbība televīzijā ne tikai ietekmē bērnu uzvedību, bet arī viņu uzskatus par pasauli. Skatoties televīziju, bērniem rodas savi priekšstati par to, kāda ir reālā pasaule. Vēlos apskatīt, cik nopietna loma bērnu dzīvē ir šiem priekšstatiem un cik nopietna ietekme uz auditoriju ir šādai pasaules uztveres veidošanai.
Vardarbīgais televīzijas saturs un bērni kā auditorija.
ASV mediju efektu pētnieks Potters (Potter) uzskata, ka vardarbība ir tad, kad mēs redzam un saprotam, ka tā ir vardarbība. Un šo savu izpratni ir grūti definēt, līdz ar to parasti, kad ir jādefinē vardarbība, tiek saukti tās piemēri. Taču Potters sniedz savu vardarbības definīciju: „Vardarbība ir pāri darīšana tēla fiziskajai vai emocionālajai labklājībai. Tas ietver divus elementus – tīšumu un kaitīgumu – vienam no kuriem ir jābūt tagadējiem.”
National Television Violence Study (1997) noteica četru veidu vardarbību, ko bērns ikdienā redz televīzijā un kas mudina bērnus nepietiekami novērtēt to, cik nopietna vardarbība ir patiesībā:
• Nesodītā vardarbība. Televīzijā bieži vien tiek rādīts, ka noziedznieki tiek sodīti vai nu tikai beigās, vai arī vispār netiek sodīti, tādējādi nemācot bērniem to, ka vardarbība ir nepareiza.
• Bezsāpju vardarbība. Televīzijā ne vienmēr tiek parādīts, ka upuri izjūt sāpes, ka vardarbība var radīt nopietnu ievainojumu, sāpes vai pat nāvi.
…
