Secinājumi
Izpētot vairāku autoru viedokļus un piedāvātos risinājumus sakarā ar šo jautājumu, var secināt, ka tie ir atšķirīgi tad, kad runa iet par iemesliem, bet diezgan līdzīgi tad, kad runa iet par risinājumu un palīdzības metodēm. Piemēram, kaut vai tāda lieta kā vides nozīme bērna attīstībā – divi pilnīgi pretēji viedokļi: vieni uzskata, ka vide ir bērna psihiskās attīstības avots (sociālpsiholoģija), taču citi uzskata, ka videi nav determinējošas nozīmes personības attīstībā (individuālpsiholoģija). Līdz ar to vieni teiks, ka notiekošā vardarbība bērnam apkārt ietekmēs viņa attīstību un atstās negatīvas pēdas viņa psihē, bet citi sacīs, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks, bērns pats sevi veidos (tas bija arī viens no sabiedrības viedokļiem). Lai vai kā, vairāki autori tomēr pieturās pie pirmā viedokļa, ka viss apkārt notiekošais bērnu ietekmē. Jo berns mācās no apkārtējās vides, būvē savas „labuma” un ļaunuma” robežas velkot paralēles ar apkārtējiem. Kāda psiholoģe no programmas „Superaukle steidz palīgā!” teica, ka „bērni ir kā sūklīši – viņi uztvers visu, gan labo, gan ļauno, un jūs būsiet pārsteigti, cik ātri tas notiks”. Tapēc daudziem vecākiem reizēm ir interesantas, mulsinošas, smieklīgas vai kaunpilnas situācijas ar bērniem, kad vienīgais, ko viņi var pateikt, ir: „Kur tu kaut ko tādu iemācījies?!”. Jo bērni ir apķērīgi un var pietikt tikai ar vienu reizi pateiktu vārdu vai vienu reizi izdarīto darbību, lai velak jūs ieraudzītu tās atveidojumu jūsu bērna lomā.
Bērna pašsajūtas ir ļoti lielā mēra atkarīgas no apkārtējās vides, jo bērnam nav iekšejās aizsardzības sajūtas jeb tāda kā filtra, lai atšķirtu, kas ir labs un kas nav, ko ir jaklausās un kas nav. Bērns tic pieaugušajiem un uztver visu, ko viņam saka vai kā pret viņu izturās. No tā arī rodas pašizvērtējums, pašcieņas līmenis, pašsajūtas. Bērns, kas aug neveselīgos apstākļos, kur viņam ir jāsaskaras ar vardarbību, būs ar traumētu psihi, nepareizu priekšstatu par sevi un apkārtējiem un izkropļotu pašvērtējumu.
Protams, mūsu nepilnīgajos apstākļos nevar nodrošināt bērnam 100% aizsardzību no jebkura veida negatīvās ietekmes vai vardarbības. Tā var būt bērnudārzā, uz ielas, skolā, pašu ģimenēs, utt. Taču pats svarīgakais ir zināt par vardarbības veidiem un eksistenci. Ja vecākiem būs labas attiecības ar bērnu, viņs uzticēs viņiem savas raizes un vecāki spēs ļoti daudz ko darīt, lai iegūtās traumas labotu un turpinātu veidot bērnam pareizo attīstības vidi. Ja mājās nekas tamlīdzīgs nenotiek vai, vēl ļaunāk, majās notiek vardarbība, skolotājam būtu jābūt „otrajam vecākam”, kurš spētu bērnam palīdzēt. Tomēr bērns pavada diezgan lielu daļu sava laika skolā, līdz ar to nevajadzētu noniecināt skolotāja iespējas un ietekmi un bērna attīstību. Nevajag izmantot kardinālas metodes, jo ir ļoti daudz šķietami mazu, nenozīmīgu darbību, ko skolotājs spētu veikt bērna labā, taču tie darbojas. Un arī jāņem vērā fakts, ka bērnu nevar mainīt uzreiz un kardināli, tas ir jādara pamazām, jo bērns nebija attīstījies kā personība vienas dienas laikā, līdz ar to arī ātras izmaiņas nav iespējamas. Vajag daudz pacietības un zināšanu, bet tas noteikti ir to vērts, lai veidotu jaunu, skaistu, harmoniski attīstītu personību, kurai nebūs turpmāk dzīvē jācieš no tā, ka tā nu bija iznācis, ka nācās dzīvot nelabvēlīgā vidē. …
