Latvijas nosaukums atvasināts no vārda Latvis ar latīņu valodas galotnei
– ia līdzīgo latviešu valodas galotni – ija.
Analizējot termina “Latvija” izcelšanos un attīstību, var novērot, ka tas saistīts ne tikai ar Latvijas ģeogrāfisko stāvokli un iedzīvotājiem šajā reģionā, bet arī ar vēsturiski sociālpolitisko situāciju, sabiedrības attīstību. Daudzkārt mainoties ģeopolitiskajai situācijai, jēdziens “Latvija” zināmā mērā kļuva par sinonīmu vārdiem neatkarība, brīvība, nacionalitāte.
Latviešu Indriķa hronikā (1206.g.) Latvija saukta par Latgali (Lettigallia), bet sākot ar 1209.gadu šī formula tiek izveidota ar Lethia. Toreizējais Latvijas jēdziens bija daudz šaurāks kā mēs to pazīstam šodien. Par Latviju senāk sauca tikai seno Latgali, atsevišķi pastāvēja Lība, Sēla, Zemgale un Kursa. Vēlāk (1336., 1359., 1387.) dokumentos Indriķa hronikā sastopami nosaukumi: Lettya, Lettia, Letthia, bet jau 15.gs. sākumā pazūd vārds Lettia un paliek tikai Livonijas nosaukums.
Ar 13.gs. vācieši latviešu novadus Austrumlatvijā sāka saukt par Lettland un pašus latviešus par Letten, bet Rietumlatviju par Kurland un iedzīvotājus par Kurren. Šāds iedalījums saglabājās līdz 16.-17.gs., kad vācu mācītāji, iepazīstot atsevišķo novadu latviešu valodu, Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē kā dominējošo konstatēja vienotu latviešu valodu, respektīvi tās vidusdialekta līdzīgās izloksnes.
Līdz ar to izzuda Baltijas viduslaiku historigrāfijā raksturīgā kuršu atdalīšana no latviešiem.
No seniem laikiem Latvija kā piejūras zeme ar prāvu upi Daugavu ir bijusi derīga tranzītam starp Krieviju aizmugurē un zemēm, kas pakļaujas Baltijas jūrai. Tāpēc stiprākās kaimiņu tautas tiecās iegūt varu pār Latviju, lai izmantotu tās ērto ģeogrāfisko stāvokli. Kaimiņu iekarojumi Latvijā bijuši arī svarīgi periodi tās iedzīvotāju politiskā un kultūras vēsturē, 1184- 1561 bija vācu laiki, kad Latvija bija Vācijas Ķeizarvalstu province,…
