Latvijā un jebkurā citā demokrātiskā valstī ikvienam cilvēkam ir tiesības uz vārda brīvību. Ikviens no cilvēkiem ir personība ar savu viedokli un savām domām. Taču arī demokrātiskā valstī pastāv likumi, kas ierobežo vārda brīvību, jo tā nav absolūta.
Viens no principiem, ko nosaka likums ir personas goda un cieņas aizsardzība. Neviens nedrīkst apsūdzēt, nomelnot citu, tāpēc, ka dzirdējis, ka par nodarījumu, bez nekāda pierādījuma (baumas). Cits likuma aizliegums ir vārda brīvības ierobežojumi par rasu vai nacionālo naidu, diskrimināciju kurinošs runas aizliegums.
Šajā referātā es apskatīšu vārda brīvības aizsardzību likumos un minēšu piemērus no dzīves, analizēšu rakstus.
Manuprāt, mūsdienās daudz presē parādās skandāli un raksti, kas aizskar ar tiem saistītos cilvēkus. Ir svarīgi zināt, ko var un ko nevar atļauties žurnālists un kas ir tas, kas aizskar otra cilvēka godu. Manuprāt, cilvēkam, kurš darbojas vai vēlas darboties komunikācijas jomā ir jāzina likumi par vārda brīvību.
"Vārda brīvība pieder pie pirmās paaudzes cilvēktiesībām un tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām cilvēka pamattiesībām, cilvēktiesību neatņemamu sastāvdaļu", gan arī to, ka Latvijas pamatlikums - Satversme - un vairāki Latvijai saistoši starptautiskie tiesību akti nosaka tiesības uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību.”
Saturs: - Vārda brīvība; Goda un cieņas aizsardzība;Rasu naidu, neiecietību un diskrimināciju kurinoša runa