Vara un politika mūsdienās

Viens no nozīmīgākajiem filozofiem, kas skaidrojis varu ir Mišels Fuko (1926 – 1984). M. Fuko grāmatā “Patiesība. Vara. Patība.” uzdod jautājumus par to, kas tad īsti ir mūsdienu vara, un kā tā izpaužas? Kas ir vara vispār? Kāda ir tās pastāvēšanas jēga un mērķis? Vai tā līdzinās precei, vai tā pieder, tiek pirkta, nodota ar līgumu? Ja varu īsteno darbībā, kāda ir šī darbība, no kā tā sastāv, kāds ir tās mehānisms? Lai gan jautājumi ir daudz, bet maz atbilžu M. Fuko iezīmē 2 hipotēzes:
1.Vara ir apspiešana, jo būtībā vara ir tas, kas apspiež. Tā apspiež dabu, instinktu, šķiru, indivīdu. Mūsdienu leksikā ar varu apzīmē represīvu spēku;
2.Ja vara ir spēku attiecības, tad varbūt drīzāk to vajadzētu analizēt ar tādu terminu palīdzību kā cīņa, karš, sadursmes.
No visa tā var izdalīt divas lielas varas analīzes sistēmas:
1.Vecā sistēma – vara ir viena no pamattiesībām, kuru var nodot tālāk. Šādi veidota vara par apspiedēju kļūst tad, ja pārkāpj savas tiesības, tas ir, ja neievēro līgumu. Vara – līgums, ar apspiešanu kā robežu vai kā robežu pārkāpšanu;
2.Analizēt varu nevis kā līgumu – apspiešanu, bet gan kā karu – represijas. Represijas ir patstāvīga spēka attiecību darbība pseidomiera apstākļos.1
Nodarbojoties ar varas pētīšanu M. Fuko iesaka analizēt nevis varu kā augstākās valsts varas būvi, bet gan kā pārvaldīšanas un pakļaušanas mehānismu. “Nejautāsim, kā tur augšā izpaužas valdīšana, bet mēģināsim izzināt kā pamazām, reāli, materiāli ir veidojušies padotie izejot no ķermeniskās, spēku, enerģijas, matērijas, velmju, domu u. c. daudzveidības.”2
Kamēr pastāvēja feodālā tipa sabiedrība varas īstenošanas veidu galvenās līnijas varēja izteikt attiecībā valdnieks – padotais, taču 17/18 gs. parādījās jauns varas mehānisms, kas drīzāk balstās uz personām un to darbu, nevis zemi un tās produktiem.…