1990-to gadu sākumā, kad bijušās PSRS republikas ieguva pilnīgu patstāvību, Latvijā, kā arī citās valstīs, sāka strauji attīstīties privātais sektors. Radās iespēja dibināt individuālos uzņēmumus, akciju sabiedrības, paju sabiedrības, sabiedrības ar ierobežotu atbildību u.c, un iedzīvotāji sāka nodarbotirs ar tā saucamo privāto biznesu. Paplašinājās ekonomiskie sakari ar ārvalstīm un radās tīri objektīva saskarsme ar ārzemju valūtām. Līdz ar citiem uzņēmumiem un firmām sāka dibināties daudz bankas. Banku sektors attīstījās straujāk kā citi tautsaimniecības sektori, kas radīja veselīgu konkurenci banku starpā. Sākumā bankas piedāvāja klientiem ne visai plašu pakalpojumu klāstu - depozītu pieņemšana, kredītu izsniegšana, pārvedumi uz un no ārzemēm, vērtību glabāšana banku seifos. Pastiprinoties konkurencei, parādījās objektīva nepieciešamība bankām paplašināt savu sniegto pakalpojumu klāstu. Pie kam, šie pakalpojumi bija jāorientē jau uz jaunām klientu prasībām, kuras radās attīstoties sakariem starp Latvijas un ārvalstu uzņēmējiem. Viena no šādām jaunām nepieciešamībām bija dažādu valstu valūtu konvertācija latos un otrādi. Lai varētu sniegt klientiem pakalpojumus, kas saistīti ar valūtu konvertācijām, un līdz ar to pievilināt jaunus klientus, bankām vajadzēja sākt veikt valūtas operācijas. Valūtas operācijas ir vistiešākajā veidā saistītas ar valūtu tirgiem.
Sekmīgai tautsaimniecības attīstībai, kā to ir pierādījusi attīstītu Rietumvalstu prakse, ir nepieciešama valūtas, naudas, kapitāla, vērtspapīru un citu tirgu attīstība. Bankas attīstītās valstīs ļoti aktīvi piedalās visos iepriekšminētos tirgos ne vien ar savu pieredzi, sniedzot konsultācijas klientiem, bet arī veicot spekulatīvus darījumus. Zināšanu un pieredzes trūkums šajā jomā ātri var novest pie lieliem zaudējumiem un pat bankas maksātnespējas. Tātad, viens no priekšnoteikumiem, lai varētu aktīvi darboties šajos tirgos, ir augsti kvalificēti darbinieki, kuri ir spējīgi uzņemties lielu atbildību. Lielākajā daļā gadījumu tieši no šiem cilvēkiem ir atkarīgs vai banka iegūs peļņu no valūtas darījumiem, vai nesīs zaudējumus.
Valūtas tirgus ir arī svarīgs rādītājs, lai valstī ieplūstu ārvalstu investīcijas, jo ar operācijām attīstītā valūtas tirgū pastāv iespējas minimizēt valūtas risku, kas pastāv pat augsti attīstītās valstīs. Ārzemju investori, ienākot valstīs ar vēl nestabilu ekonomiku, noteikti izskata iespējas samazināt valūtas risku, kas saistās ar valūtas kursu svārstībām.
Ja mēs gribam kļūt par valsti ar attīstītu ekonomiku, kuru zin pasaulē, un kuru ciena, tad visi iepriekšminētie faktori, pēc autora domām, neapstrīdami liecina par nepieciešamību attīstīt valūtas tirgu Latvijā.
Valūtas tirgus ir milzīgs valūtas pircēju un pārdevēju kopums, kas darbojas 12 galvenajās valstīs un neskaitāmās mazākās valstīs. Tā dalībnieki ir, sākot ar gigantiskām bankām un daudznacionālām korporācijām ar dienas apgrozījumu, kas sastāda vairākus miljardus dolāru un beidzot ar tūristiem, kuri pērk nelielas naudas summas mazās banknotēs. Tas ir tirgus, kur tā dalībnieki reti tiekas tieši viens ar otru. Tā ir pasaule, kura ir savstarpēji saistīta ar telefona un teleksa līnijām, kur valūtas maiņa notiek momentāni, pēc valūtas kursa noteiktā brīdī. Pati par sevi valūta šeit nefigurē, pārskaitījumi notiek telegrāfiski no konta uz kontu. …
