Nobeigums
Strādājot pie referāta tēmas „Valters fon Pletenbergs”, autore izpētīja un tuvāk iepazinās ar Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga personību. Autore pārliecinājās, ka V. fon Pletenbergs tika un joprojām tiek uzskatīts par varenāko un lielāko ordeņa mestru un viņa slava, kā varena karavadoņa un spēcīga zemes kārtotāja, gājusi tālu pāri Livonijas robežām. Ne velti viņam vienīgajam no visiem seniem livoniešiem mūsu dienu vācieši devuši vietu savā vācu vēstures slavas muzejā Valhallā, Regensburgā.
Autores darbs bija interesants un saistošs, jo viņa daudz tuvāk iepazinās ar literatūru un tajā esošo informāciju par šo personību, kas joprojām tiek uzskatīts par izcilāko Livonijas ordeņa mestru. Visā valdīšanas laikā V. fon Pletenbergs bija pārdzīvojis gan slavu, gan to, ka pret viņu bija nemierā un bija priekšlikumi viņu atcelt no amata. Mūsdienās Cēsu pilsdrupās notiek teatralizētas ekskursijas “Ielūdz Valters fon Pletenbergs”.
Protams, iepazīstoties ar materiāliem, redzams, ka gadsimtu gaitā V. fon Pletenberga personība vērtēta dažādi. Livonijas ordeņa mestra V. fon Pletenberga persona šķitusi maznozīmīga tiem, kas 18. gadsimtā iznesa no Cēsu Sv. Jāņa baznīcas viņa kapa plāksni un sašķaidīja to gabalos. Velti teikt, ka vēlāk, 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma baltvācu sabiedrībai V. fon Pletenbergs bija Livonijas patstāvības un nepakļaušanās simbols, kurš bija spējis 16. gadsimta sākumā atvairīt krievu uzbrukumus Livonijai un kaut uz nelielu vēsturisku mirkli saglabāt šīs zemes neatkarību.
Tā kā Rietumeiropā līdz ar reformācijas kustības aizsākšanos sašķobījās katolicisma ēras stabilitāte, tad līdz ar to arī kādreizējiem Livonijas augstākajiem kungiem – pāvestam un Vācijas ķeizaram vairs nebija agrākās ietekmes. Livonijas politiskā situācija atradās uz izjukšanas robežas un tikai ordeņa mestra Valtera Pletenberga spēcīgā personība un enerģiskā rīcība atvairīja Livonijas valstu sabrukumu par pusgadsimtu. Livonijai nebija nekāda stabila militārā karaspēka, kas spētu aizstāvēt valsti, jo zemnieki praktiski neprata karot un arī bruņinieku kavalērijai nebija noteicošās nozīmes – visa militārā sistēma bija neglābjami novecojusi. V. fon Pletenbergs saprata, ka jārīkojas, lai varētu aizstāvēties, ja gadījumā uzbruktu Krievija. Mestrs ieviesa kara nodokli, tā iegūstot līdzekļus profesionālu algotņu salīgšanai. Viņš arī noslēdza savienību ar Lietuvu un kopīgi sakāva Maskavas cara armiju. Pēc Valtera Pletenberga nāves pastiprinājās iekšējās cīņas par varu. 1561. gadā Livonija beidza pastāvēt, jo padevās Polijas – Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam.
Nobeigumā var secināt, ka piemēri ar V. fon Pletenberga kapa plāksni rāda, ar kādu vieglumu bieži tiek skaidrota pagātne, te aizmirstot, te atkal atceroties pagātnes varoņus. Šeit pat nevajag vēsturniekus, lai izteiktu savu viedokli par tās vai citas vēsturiskas personas nozīmīgumu. Kungi ar āmuriem un nestuvēm posmā starp mums un V. fon Pletenbergu veica savu vēstures interpretāciju – iespējams, mums nepieņemamu, bet vairs neapstrīdamu.
…
