Valters Benjamins ir ebreju izcelsmes vācu filosofs, dzimis 1892. gadā. Filosofiskās pēctecības līnijā Benjamins atrodas starp Marksu un Frankfurtes skolu.
Valters Benjamins ir studējis filozofiju, vācu literatūru un mākslas vēsturi Berlīnes, Freiburgas un Minhenes augstskolās. Latvijai Benjamins ir īpašs, jo Rīgā pabijis vairākkārt, apciemojot Asju Lācis, vienu no sava mūža lielākajām mūzām.
Viņa tekstos domas ceļu un kombināciju brīvība, ko atrodam arī pie Fuko, apvienota ar sociālkritisku pieeju. Kāda raksturīga nianse, lai rastu dzīvi apliecinošo, pozitīvo filosofu, mums jāvēršas nevis pie labējiem buržuā (kā Heidegers, Fuko, Bodrijārs), bet pie kreisajiem. Benjamina kritikas mērķis ir izgaismot kādas parādības un norādīt uz to, vismaz iespējamu, pozitīvu risinājumu. Benjamina filosofija nav sistēmiska, viņš nepiedāvā pabeigtu ontoloģiju vai dzīves mākslas tehniku. Viņa teksti veltīti dažādām, savstarpēji nesaistītām tēmām; Benjamins atsedz šīs tēmas nedogmatiski nemeklējot tajās apliecinājumu savām teorijām.
Benjamina izmantotā rakstības metode sniedz vairāk empīriska materiāla; tuvina tekstu empīriski novērojamām parādībām, filosofiju antropoloģijai, padara to iesaistītāku sociālajā un attālina no metafiziski spekulatīvā. Šāda fragmentāra pieeja nepieciešami pieprasa pētnieka orientēšanos daudzās sfērās, jo citādāk grūti būtu piedāvāt desmit - piecpadsmit atšķirīgas variācijas. Benjamins nav pirmais, kas strādā šādā tehnikā, līdzīgi formas ziņā ir Marksa 1843. gada ekonomiskie rokraksti, arī Nīčes Morāles ģenealoģija. Salīdzinot dažādas dzīves sfēras (filosofija, vēsture, literatūra, sociālā dzīve), tiek izmantots pārnesums, ko literatūrzinātnē, atkarībā no konkrētās izpausmes, sauc par metaforu, alegoriju, salīdzinājumu vai citā vārdā.
Filozofa dzīves laikā izdoti tikai trīs darbi, V.Benjamins Francijā izdarīja pašnāvību bēgot no nacistu armijas, tomēr, pateicoties T.Adorno un G. Šolema pūlēm, pēc Benjamina nāves tika apkopota lielākā daļa viņa manuskriptu, kas vēlāk tika izdoti dažādos darbu apkopojumos.…