Eiropas Savienība ir organizācija, kas apvieno lielāko daļu Eiropas valstu (šobrīd – 27) ekonomiski un politiski, kā arī ar tendenci attīstīt militāro kapacitāti.1 Taču līdz Eiropas Savienības radīšanai bija tāls ceļš ejams, kura laikā šī organizācija nemitīgi pilnveidojas, paplašinās un attīstās. Pakāpeniski notiek arī integrācijas process, kurš īpašu nozīmi ieguva sākot ar 1950. gadu, kad Eiropas Savienība vēl tikai veidojās un kopā nāca pirmās Eiropas valstis, lai izveidotu kopīgu ekonomiku un politiku un pasargātos, piemēram, no PSRS Staļina mērķiem un agresīvās ārpolitikas, kā arī lai izvairītos no trešā pasaules kara.
Integrācija – etniska politika, kas vērsta uz kolektīvās identitātes un uzskatu maiņu, kad daļa vienas grupas kolektīvās identitātes pazīmju tiek nomainītas ar citām, parasti vairākuma identitātes pazīmēm.2
Šīs jēdziens Eiropas Savienības ietvaros ir guvis plašu popularitāti, tā nemitīgi strādā, lai padziļinātu integrāciju līdzšinējo locekļu vidū. Integrācija kā tāda skar ekonomiku, tieslietas, administrāciju un vēl daudzas citas jomas. Eiropas Savienība pieturas pie principa, ka, rodoties kaut kam jaunam integrācijas procesā, elementi, kas veido jauno veselumu, turpina eksistēt.3…