Valsts varas dalīšanas teorija uzskatāma par vienu no būtiskākajām juridiski politiskajām koncepcijām, ko radījusi mūsu civilizācija. Tas ir valsts varas konstrukcijas pamatprincips, kas radies ilgā intelektuālas analīzes procesā, balstoties uz praktiskās valsts organizācijas apskati un izvērtēšanu. Varas dalīšanas teorija ir galvenā demokrātiskā koncepcija, kas ar atsevišķiem izņēmumiem var tikt iedzīvināta jebkurā vēsturiskajā valsts tipā. Šis princips kā sabiedriski politiskās domas sasniegums un visas cilvēces kopējā vērtība kalpo demokrātiskuma attīstībai valsts pārvaldē šī jēdziena plašākajā nozīmē. Demokrātiskā tiesiskā valstī varas dalīšanas princips ir centrālā valsts varas institūciju savstarpējo attiecību ass. Demokrātiskā un tiesiskā valstī visa valsts vara sadalīta starp autonomiem varas atzariem, kas cits citu kontrolē un līdzsvaro. Valsts varas institūciju savstarpējo attiecību sistēma nodrošina varas uzurpācijas neiespējamību, neļauj kādai no valsts varas institūcijām pilnībā piesavināties visu valsts varu. Tāpēc demokrātiska valstiskuma un sabiedriskās iekārtas pastāvēšana ir atkarīga no varas dalīšanas principa īstenošanas politiskajā realitātē. Saskaņā ar šo principu visa varas pilnība pieder tautai, kas ir šīs varas nesēja. Atsevišķus šīs varas veidus, kuri ir neatkarīgi un līdzvērtīgi, īsteno izveidotās valsts varas institūcijas1.
Teorētiski valsts varas dalīšana ir demokrātisks princips varas institūcializācijā, kas paredz likumdošanas, izpildu un tiesas varas izveidošanu un to funkcionēšanas neatkarību tādā veidā, lai tās viena otru ierobežotu un līdzsvarotu. Valsts varas dalīšana rada šķēršļus patvaļai un varas ļaunprātīgai izmantošanai, veicina brīvību un likumību2.
Valsts varas dalīšana likumdošanas, tiesu un izpildu varā tiek veikta pa horizontāli, kas uzskatāma par funkcionālo varas dalīšanu3.
Šajā darbā uz juridiskās literatūras analīzes pamata pētīšu valsts varas dalīšanas principa ģenēzi un evolūciju, kā arī valsts varas dalīšanas principa īstenošanu mūsdienās.…
