IEVADS
Cilvēce visā savā evolūcijas gaitā ir piedzīvojusi virkni neveiksmju, kuru pamatā ir cilvēku interešu konflikti, nemācēšana saskaņot savas intereses. Stiprāko tiekšanās pēc varas, ietekmes, miermīlīgo – pēc mierīgas un labklājīgas dzīves. Ir bijis jāizdzīvo kari, diktatūras u.c. lietas, lai nonāktu pie secinājuma, ka tas var novest pie cilvēces iznīcības. To apzinājās gudrākie, kurus arī sāka nomākt jautājums, kā nodrošināt līdztiesību, taisnību un izbeigt pašiznīcināšanos. Atbilde – viss izriet no ikviena indivīda tiesību ievērošanas un to saskaņošanas ar apkārtējiem. Tikai indivīdu vēlmju summa var būt valsts varas avots, kur tautas deleģēto varu nodod valsts varai, kura ir dalīta.
Valsts varas dalīšanas princips mūsdienās atzīts par jebkuras demokrātiskas valsts priekšnosacījumu. Kaut gan princips ir viens, tomēr tā realizācija dažāda. Ko nozīmē efektīvs varas mehānisms un kā tas jāveido? Kurš no šiem variantiem ir vispareizākais, vispieņemamākais? Kādēļ nav viennozīmīga valsts varas dalīšanas principa realizēšanas mehānisma? Šo atbildi var sniegt tikai ilggadēja pieredze, kas uzkrājusies dažādu valstu praksē.
Valsts varas dalīšanās koncepcija un tās vēsturiskā attīstība.
Valsts varas dalīšanās koncepcijas pirmssākumi saistāmi ar Grieķijas un Romas valsts antīko domātāju darbiem, tādiem kā Aristotelis (341. – 322.gs.p.m.ē.), Epikūrs (341 – 270.gs.p.m.ē.), Polībijs (201. – 120.gs.p.m..e.)
Kaut gan Aristotelis bijis diezgan tālu no mūsdienu izpratnes valsts varas dalīšanas principiem, tomēr savos darbos minējis sabiedriskā līguma teorijas būtisku elementu - valsts varas avots ir cilvēka dabiskās tiesības. Savos darbos mēģinājis rast atbildi uz jautājumu, kā nodrošināt valsts varas maksimālu stabilitāti, taču vadījies nevis no tiesiskajiem principiem, bet drīzāk pētījis šo problēmu no socioloģiskā aspekta.
Varas un brīvības problēma bijusi saistoša visu laiku domātājiem, taču tieši Renesances laikmetā visvairāk sabiedriskā līguma koncepciju, kurās mēģināts rast valsts varas stabilitātes formulu.
Angļu filozofs Tomass Hobs (1588 – 1679) savā sabiedriskā līguma teorijā vadījies no principa “ Cilvēks cilvēkam vilks”, jo uzskatīja, ka cilvēka dabiskais stāvoklis ir atrasties kara stāvoklī ar apkārtējiem. Tādēļ viņa teorija ir vienkārša – dzīvība un drošība apmaiņā pret brīvību. Varai jābūt koncentrētai viena cilvēka vai cilvēku grupas (sapulces) rokās, kas nodrošinātu aizsardzību pret svešzemju iebrucējiem, netaisnībām, ko tie viens otram nodara un ļautu katram mierīgi iztikt no sava darba augļiem. Pie tam šī vara var lietot jebkurus līdzekļus, arī vardarbību, miera un aizsardzības nodrošināšanai.
…