Valsts un tiesību mijiedarbība

XX un XXI gs. mijā Latvijas tiesību teorētiķi atgriežas pie romāņu – ģermāņu tiesību saimē atzītā tiesību traktējuma, saskaņā ar kuru valsti un tiesības neuzskata par sabiedrībai naidīgiem spēkiem. Eiropas valstu zinātnieki uzskata, ka valsts ir viena no sabiedrības organizācijas formām jeb sabiedrības politiskā organizācija. Tātad valsts tiek uzskatīta par vēsturisku sabiedrības organizācijas formu, pie kuras sabiedrība nonāk zināmā attīstības un organizācijas pakāpē, savukārt tiesības vairs nav cieši saistītas ar valsti.1 Tas krietni maina tiesību vēsturē aplūkojamo laika posmu, jo tiesības paražu formā ir izcēlušās pirms valsts rašanās.
Paražas, precedents, doktrīna, vispārējie tiesību principi tiek uzskatīti par tiesību avotiem līdzās normatīvajiem tiesību aktiem,2 izkārtojot šos avotus noteiktā tiesību avotu hierarhijā. Tātad ir skaidri redzams, ka ir izjaukts marksistu būvētais tandēms – valsts kā mašīna ekspluatējamo apspiešanai un tiesības kā ierocis šīs apspiešanas realizēšanai.
Patreizējā skatījumā tiesības ir līdzeklis, ar kuru sabiedrības locekļi sakārto un vienkāršo savstarpējās attiecības. Šādas tiesības pastāv kopš pašiem pirmsākumiem. Kopš izveidojās cilvēks kā saprātīga būtne, viņš gribēja sadzīvot ar otru cilvēku, mierīgā ceļā atrisināt pārpratumus, slēgt darījumus, lai arī sākumā tikai apmainot ādu pret akmeni. Maiņa bija primitīva, taču tai bija zināmi priekšnosacījumi, piem., pušu brīva griba veikt maiņu. No iepriekš minētā var secināt, ka tiesību vēsture ir cieši saistīta ar tiesību teoriju, tiesību filozofiju, kuras dažādās valstīs var būt atšķirīgas.3
…