VI. Nobeigums.
Pētot valsti un tiesības viennozīmīgi var apgalvot, ka tās ir divas neatņemamas sastāvdaļas, bez kurām nevarētu pastāvēt valsts kādu mēs to saprotam šobrīd. Līdz ar to valstij un tiesībām ir jāpastāv nepārtrauktā mijiedarbībā, lai pastāvētu valsts kā subjekts. Valsts ietekmē tiesības ar tās valdošo varu, politisko režīmu un galveno reliģisko pārliecību. No šiem faktoriem ir atkarīgs cik lielā mērā valsts ietekmēs tiesības un kādas tiesību normas pārsvarā pastāvēs valstī. Tiesības ietekmē to, cik liela nozīme ir cilvēka tiesībām valstī arī, lielā mērā pēc tiesību rakstura var noteikt to, kāds politiskais režīms valda valstī. Bez tiesībām valsti nebūtu iespējams efektīvi vadīt un tai nevarētu būt suverēna vara, jo nebūtu, kas ietekmē personas un viņu rīcību, valdītu pašdarbība un katrs pakļautos tam, kam vēlas, nevis oficiālajai valsts pārvaldei. Tāpat arī tiesības var pastāvēt bez valsts, bet tām nav atbalsta, jo tad katrs var izvēlēties vai tām pakļauties, jo pakļaušanās šīm tiesībām nav obligāta. Tiesību nozīmīgums zūd līdz ar to, ja nav valsts, kas juridiski nostiprinātu tiesības un ar valsts institūciju palīdzību nodrošinātu to izpildi valstī. Kamēr nepastāvēja valsts tiesības bija paražu veidā, bet cilvēki nebija spiesti tās ievērot. Valstī arī ir brīva izvēle vai ievērot tiesības vai nē, bet tiesību normatīvie akti ir vispārsaistoši un tiem ir obligāts raksturs, līdz ar to par to neievērošanu sagaida atbildība. Pastāv neskaitāmi daudz veidu, lai pierādītu, ka valsts un tiesības darbojas nepārtrauktā mijiedarbībā. Valsts un tiesības pastāv nepārtrauktā mijiedarbībā un tā tas ir bijis kopš pirmo valstisko veidojumu izveidošanās.
…
