Valsts un baznīcas attiecību politika Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības laikā

SECINĀJUMI
K. Ulmaņa režīmā jautājums par nacionālismu – ideoloģiju, kuras centrā ir nācijas identitāte, bija ārkārtīgi aktuāls. To var saprast arī ar pēckara radīto nedrošības sajūtu tādās jaunajās valstīs, kā Latvija. Tautiskās identitātes nostiprināšana kalpoja arī kā politiskā un militārā protekcionisma veidotāja.
Kopumā jāsecina, ka K.Ulmaņa autoritārā režīma realizētā nacionālas valsts ideja un nacionālisms, kā arī tai pakārtotā tautas vienības ideja, būtiski ietekmēja gan valsts un tradicionālo kristīgo konfesiju attiecības, gan arī attiecības starp šīm konfesijām, gan arī to iekšienē.
Būtiskas izmaiņas šo Baznīcu dzīvē ieviesa 1934. gada 15. maija K.Ulmaņa valsts apvērsums. K.Ulmaņa autoritārās ideoloģijas balsts bija nacionālas valsts ideja un nacionālisms, kas izpaudās latviskas Latvijas veidošanā un tieksmē priekšplānā izvirzīt visu latvisko. Vienlaikus nozīmīga loma tika atvēlēta tautas vienības idejai, kura tika pozicionēta kā priekšnosacījums lieliem sasniegumiem.
Tieši nacionālas valsts un tautas vienības idejas ietvaros Baznīcas uzdevums bija atbalstīt un stiprināt autoritāro režīmu, parādot labvēlību jaunajai valsts iekārtai un tās ideoloģijai. Šajā laikā konstatējami centieni piesaistīt Latvijas ev.lut.Baznīcu valsts varai, jo luterticīgo iedzīvotāju skaits bija lielākais no pārējām konfesijām un tā atbilda K.Ulmaņa vīzijai par latvisku Latviju, taču nenoliedzami arī pati Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca tam nepretojās, jo tas nozīmēju lielāku finansiālo atbalstu no valsts puses, gan arī lielākas priekšrocības attiecībā pret citām konfesijām.
No vienas puses, K.Ulmaņa autoritārais režīms centās īstenot latviskas Latvijas ideju, taču, no otras puses, tas centās panākt Katoļu Baznīcas un Pareizticīgās Baznīcas lojalitāti Latvijas valstij un autoritārajam režīmam.
…