Katrai valstij- starptautisko tiesību subjektam pieder attiecīga zemeslodes daļa- teritorija, kas veido vidi tajā dzīvojošajiem cilvēkiem, telpu viņu ražošanas darbībai, kā arī valsts varas realizēšanai. Starptautiski tiesiskā, civiltiesiskā, valsts un administratīvo tiesību nozīmē valsts teritorija ir suverēna zemeslodes daļa, kas atrodas valsts jurisdikcijā.
Valsts teritorija ietver sauszemi, ūdeņus, zem sauszemes un ūdeņiem esošās dzīles un virs sauszemes un ūdeņiem esošo gaisa telpu, kā arī atsevišķos gadījumos teritorijai pielīdzināmus objektus – tā saucamo nosacīto teritoriju. Pasaules okeāna vide, kas nav atsevišķu valstu suverenitātē un izmantojama saskaņā ar starptautisko un jūras tiesību normām, ir starptautiska teritorija(atklātā jūra, tās pamatne un dzīles, kosmiskā telpa u.c.).
Starptautisko jūras tiesību un valstu nacionālo jūras likumdošanas sistēmu normas regulē attiecības starp valstīm, fiziskām un juridiskām personām, kas ir saistītas ar jūras robežu noteikšanu, piejūras zonu un jūras vides izmantošanu, komerciālo, zinātniski pētniecisko un cita veida darbību. Tas nozīmē, ka valsts, savā teritorijā īstenodama suverenitāti saskaņā ar pastāvošo likumdošanu, pieņem mērus savas mantas pārvaldīšanā, izmantošanā un rīkošanā, kā arī nepieciešamības gadījumā vainīgos var saukt pie tiesiskās atbildības (kriminālās, civiltiesiskās, administratīvās u.c.). Šeit tā rīkojas kā suverēns starptautisko tiesību subjekts.
Jēdzieni valsts “suverenitāte” un “jurisdikcija” nenozīmē vienu un to pašu. Pirmais iekļauj sevī likumdošanu, izpildu un tiesu varu un citu attiecīgu valsts institūciju darbību, bet otrais- tikai vienu vai dažas darbības, piemēram, izpildu un tiesu orgānu funkcijas. Pēdējos gados bieži lietoto terminu “nacionālās jurisdikcijas zona” arī nedrīkst lietot ar nozīmi “valsts suverenitāte”.…
