Tiesības un valsts pieder pie visgrūtākajām sabiedrības parādībām. Ikdienā zem termina „tiesības” cilvēki saprot, ka tiesības ir vispārobligātie tiesību noteikumi, kurus valsts nosaka un sankcionē likumos un noteikumos. Taču tiesībām ir daudz dzīļākā būtība. Tiesības ir valsts īpašs, oficiāls sabiedrisko attiecību regulātors – tā ir galvenā tiesību nozīme. Tiesības rodas no valsts un ir nesaraujami saistītas ar valsti, tās izsaka sabiedrības vai tās daļas gribu un intereses, tiesības ir formulētas speciālos aktos, tiesības veido sistēmu, tiesības ir vispārobligātas un to realizāciju nodrošina valsts, tiesībām ir piespiedu spēks.
Tiesības ir galvenais valsts elements. Tiesībām ir arī īpašas pazīmes – būtiskas īpašības, kuras ļauj apgalvot, ka sabiedrībā tiesības rodas un funkcionē. Dažādi autori izdala dažādu tiesību pazīmju skaitu, taču es vēlētos izdalīt sekojošas pazīmes:
1. Normatīvisms – tiesības sastāv no uzvedības noteikumiem, kuri strikti regulē cilvēku un organizāciju tiesības un pienākumus.
2. Vispārobligātums – nozīmē, ka tiesību normas ir vispārobligātas visiem sabiedrības dalībniekiem un visiem tiem, kas atrodas noteiktās valsts teritorijā. Gadījumā, ja tiesību normas tiek pārkāptas, valsts var piemērot piespiedu līdzekļus;
3. Formālā noteiktība, jeb formālisms – nozīmē, ka tiesību normas vienmēr tiek atspoguļotas rakstiskā formā un obligāti tiek ietvertas noteiktajā aktā – likums, kodekss, noteikumi un citi. Formālismam ir īpaša vērtība, jo tas pasargā tiesības no nesankcionētām izmaiņām, nosakot sabiedrībai šī regulātora īpašu noteiktību. Tiesību formālisms rakstorojas ar to, ka tiesības tiek nostiprinātas likumos, un tas veicina sabiedrības stabilizāciju, veicina tiesību precīzu piemērošanu, izmantošanu un ievērošanu;
4. Bezpersoniskums – šī pazīme nosaka to, ka parasti tiesībām nav konkrēta, personificēta adresāta, jo tās ir vērstas uz nenoteiktu personu loku. Ja kāds nokāk situācijā, kura ir stingi noteikta tiesību normā, tad šī persona arī ir tiesību adresāts.…
