Atgūstot neatkarību 1990. gada 4. maijā Latvijas valdība saprata, ka ir jāmaina pastāvošā likumdošana, tai skaitā arī nodokļu likumi. 1995. gada 2. februārī tika pieņemts likums “Par nodokļiem un nodevām”, kurš noteica, ka nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos, kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda naudas, pamatparāda palielinājuma naudas un nokavējuma naudas maksājums, kā arī nav maksājums par valsts kapitāla vai tā daļas izmantošanu1. Likumā sacīts, ka nodokļu maksātāji ir LR vai ārvalstu fiziskas un juridiskas personas un uz līguma vai norunu pamata izveidotas šādu personu grupas vai to pārstāvji, kas veic ar nodokli apliekamas darbības, vai kam tiek garantēts ienākums nākotnē. Konkrētā nodokļa objekts un maksātāja loks tiek noteikts katra konkrēta nodokļa likumā. Šā likuma un konkrēto nodokļu likuma izpratnē par nodokļu maksātājiem uzskatāmas arī ar pievienotās vērtības nodokli apliekamās personas un personas, to grupas vai grupu pārstāvji, kuras ietur vai kurām jāietur nodoklis no maksājumiem citām personām, to grupām vai grupu pārstāvjiem.
Latvijā nodokļu likumdošanā pastāv tā sauktais „jumta likums” jeb likums „Par nodokļiem un nodevām”, kurā sniegta vispārēja informācija par nodokļu sistēmu Latvijas Republikā.
Daudzveidīga nodokļu politika ir pakļauta noteiktai klasifikācijai, tāpēc Latvijā vispārīgi nodokļi tiek iedalīti :
tiešajos nodokļos;
netiešajos nodokļos.
Tiešie nodokļi ir tie, kurus nodokļu maksātāji tieši samaksā no saviem gūtajiem ienākumiem. Latvijā tiešie nodokļi ir: iedzīvotāju ienākuma nodoklis, uzņēmuma ienākuma nodoklis, valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas, dabas resursu nodoklis, nekustamā īpašuma nodoklis un izložu un azartspēļu nodoklis. Tiešajiem nodokļiem var tikt piemērotas proporcionālās, progresīvās vai regresīvās procentu likmes – tas nozīmē, ka nodokļa likme ir tieši atkarīga no apliekamās vērtības.
Savukārt, netiešie nodokļi ir tie, kurus mēs maksājam netiešā veidā, t.i. tie ir iekļauti preču cenās, tādejādi ikviens no mums samaksājot par preci, samaksā arī šos nodokļus. Tie ir pievienotās vērtības nodoklis, akcīzes nodoklis un muitas nodoklis.
Jebkurš nodoklis ir sarežģīts elementu kopums. Jebkurā nodoklī ir ietverti šādi elementi:
apliekamais objekts, to konkrētais saturs;
nodokļa maksātāji;
likme;
atlaides;
atvieglojumi;
maksāšanas termiņi;
sodi vai sankcijas likuma neievērošanas gadījumā;
budžets, kurā tiek nodoklis ieskaitīts.
Katrs no šiem uzskaitītajiem nodokļu elementiem ir saistīts ar kādu noteiktu ekonomisku uzvedības, rīcības motivāciju. Tieši šī iemesla dēļ rodas mēģinājumi apiet nodokļu likumus gan legālā, gan nelegālā ceļā. Tāpēc valstij vajadzētu radīt tādu nodokļu sistēmu, kurā nodokļu maksātājiem nodokļus būtu vieglāk un ērtāk samaksāt nekā nemaksāt. Sarežģīta nodokļu sistēma ir viens no ēnu ekonomikas rašanās iemesliem, jo nodokļu sarežģītības un iespējamo sodu dēļ nelieli uzņēmumi izvēlas strādāt nelegāli, nedeklarējot savas saimnieciskās darbības.…
