Līdz ar Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanos aizvien lielākas diskusijas izraisa jautājums par valsts atbildību un ar to saistītiem jautājumiem.
Valsts kā publisko tiesību juridiska persona ir sākotnēja - tā netiek tālāk juridiski pamatota. Tas nozīmē, ja mēs konstatējam, ka kāds sabiedrības veidojums ir “valsts” (t.i., tai ir sava teritorija, sava valststauta, sava valsts vara, skat. iepriekš §4), tad šis veidojums “valsts” ipso iure ir publisko tiesību juridiska persona – ar savām tiesībām, saviem pienākumiem un ar savu mantu1. Tātad valstij ir arī tiesības un pienākumi pret citiem tiesību subjektiem, t.sk. privātpersonām, kas ir noteikti valsts konstitūcijā un tai pakārtotos normatīvos aktos.
Pie valsts tiesībām pieder it īpaši tiesības likumā noteiktos gadījumos un kārtībā ierobežot privātpersonu sākotnējo brīvību - piemēram, tiesības pieprasīt nodokļu maksāšanu, tiesības aizliegt ieroču nēsāšanu u.c. Valsts tiesības pret privātpersonām pastāv tikai un vienīgi cilvēka pamattiesību ietvaros, t.i., tikai tiktāl un tādā apjomā, kādā to nosaka konstitucionālie noteikumi par pamattiesībām. Arī valsts pienākumi ir noteikti konstitūcijā un tai pakļautos normatīvos aktos. Līdz ar to loģiski ir arī tas, ka valstij vajadzētu atbildēt par savu tiesību un pienākumu neizpildi vai nepienācīgu izpildi un tieši administratīvais process nodrošina tiesiskā valstī procesuālo taisnīgumu administratīvi tiesiskajās attiecībās.…