Neapšaubāmi, ka jebkurai valstij, lai tā varētu veiksmīgi pastāvēt ir nepieciešami finanšu resursi – gan ekonomikas attīstībai, gan valsts budžetā, kā arī veidojot iedzīvotājiem sociāli labvēlīgu vidi neiztikt bez brīviem finanšu resursiem. Naudas līdzekļus, kas valstij ir nepieciešami tās veiksmīgai pastāvēšanai var saražot un/vai aizņemties savas valsts ietvaros, kā arī šos līdzekļus var gūt ārpus savas valsts robežām, tādējādi veidojot saistības ar citām valstīm un to finanšu institūcijām. Taču vislielākā nepieciešamība pēc papildus finanšu resursiem rodas, ja valstī pastāv budžeta deficīts un pati valsts nespēj nodrošināt veiksmīgu attīstību ar saviem pieejamajiem resursiem. Kā rezultātā budžeta deficīta segšanai valsts ir spiesta aizņemties naudas līdzekļus no citām finanšu institūcijām, līdz ar ko valstī rodas parāds un saistības pret citām institūcijām.
Valsts kopējo parādu veido:
1. valsts iekšējais parāds;
2. valsts ārējais parāds.
Valsts iekšējais parāds veidojas aizņemoties finanšu resursus savas valsts ietvaros, no savas valsts finanšu institūcijām un vietējiem aizdevējiem, savukārt ārējais parāds veidojas aizņemoties finanšu resursus no citu valstu finanšu institūcijām un veidojot finansiālas saistības ar tām.
Izvēloties starp iekšējā vai ārējā parāda veidošanu un realizēšanu, valstij, pirmkārt, svarīgi ir saprast un apzināt, kādas ir šo abu parādu veidu struktūras, no kā tie sastāv un kā tie veidojas, kā arī cik lielā mērā un kādā veidā aizņemtie finanšu resursi ietekmēs valsts budžetu un tā deficīta segšanu. Otrkārt, aizņemoties finanšu resursus no citām institūcijām, svarīgs nosacījums ir kontrolēt aizņemto resursu apjomu un līdzsvarot jeb balansēt valsts iekšējo parādu ar valsts ārējo parādu.
…