SECINĀJUMI
1) Valsts galvas institūts ir visu mūsdienīgo valstu pārvaldes mehānismu neatņemama sastāvdaļa. Prezidenta reālais statuss un īstenā politiskā loma ir atkarīga no republikāniskās pārvaldes formas un politiskā režīma īpatnībām.
2) Par monarha varas avotu uzskata tradīcijas vai dievišķo gribu. Monarhija bija raksturīga feodālajās valstīs, kas balstījās uz muižniecību. Monarhija iedalās: absolūtajās un konstitucionālajās: tā iedalās duālistiskajās, kur monarha vara ierobežota tikai likumdošanas jomā, un parlamentārajās, kur monarha tiesiskā vara ir visai ierobežota, bieži – tikai simboliska.
3) Lietuvā prezidentu ievēl tauta, bet Latvijā parlaments.
4) Tiek izdalītas divas galvenās tendences: Latvijā novērotas faktiskas, pat formālas prezidenta pilnvaras – valsts pārvaldi veic valdība un valdības vadītājs, bet Lietuvā ir paplašinātas valsts galvas izpildu varas pilnvaras. Tādējādi Latvijā tā ir faktiskā prezidenta pilnvaras ierobežošana, Lietuvā – paplašināšana. Abas tendences ir saistītas ar valdības lomas paplašināšanos mūsdienu pasaulē.
5) Saskaņā ar „klasiskajām” valsts doktrīnām, valsts galva nenes politisku atbildību. Parlamentārā republikā atbildība par valsts galvas darbību gulstas uz parlamentu, bet prezidentālā republikā valsts galva ir valdības vadītājs un viņš nav atbildīgs parlamenta priekšā.
6) Parlamentāras republikas prezidents nav nodrošināts ar pārvaldes varu un neieņem aktīvu dalību valsts pārvaldē. Tas, galvenokārt, izpilda tikai valsts pārstāvniecības funkcijas. Prezidentālās republikās valsts galva ir vairāk pilnvarots valsts politiskā pārvaldē. Tam ir dotas iespējas ietekmēt likumdošanas procesus, piešķirta reglamentējošā vara, būtiskas bruņoto spēku vadības priekšrocības, ietekme pilsoniskās administrēšanas vadībā.
7) Prezidenta pilnvaras gan prezidentālā, gan parlamentārā, gan pusprezidentālā republikā ir noformulētas vienādi, taču patiesībā to izpildē ir lielas atšķirības, kas saistītas ar pārvaldes formas īpatnībām.
…
