Ievads
Vēstures gaitā teritoriālās cilvēku kopības ir dažādi mainījušās. Ir radušās un izzudušas milzīgas impērijas, teritorijas ir apvienojušās un dalījušās. Ir mainījies arī publiskās varas apjoms un formas, instances, kas šo varu realizējušas. Bet pati valsts kā sabiedrības organizācijas forma, kas radusies civilizācijas rītausmā, ir saglabājusies un joprojām pilnveidojas.
Valsts forma ir ārējais veids, kādā organizēta publiskā vara, kuru nosaka vairāki faktori – valsts tapšanas vēsturiskās īpatnības, sabiedriskās tradīcijas, politiskās attīstības gaita. Jau sengrieķu filosofs Platons, kas meklēja ideālas valsts formu, ir teicis: “Jābūt tikpat daudzām valsts iekārtām, cik daudz ir cilvēku raksturu veidu. Vai tu domā, ka valsts iekārtas rodas no koka vai no akmens – nē, tās veido cilvēki. Kurp tiecas to vairākums, turp velk tas līdz arī pārējos” Visās attīstītajās valstīs, kur valda demokrātija, valsts vara tiek veidota sadalot varu starp likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu. Katrs no šiem valsts varas institūtiem atšķiras viens no otra, taču tai pašā laikā ir cieši saistīti viens ar otru. Daudzu valstu konstitūcijās valsts galvas institūts noteikts kā nacionālās vienotības garants, kurš nodrošina valsts stabilitāti un apvieno valsts varas institūtus valstī.
Mūsdienu sabiedrībā raksturīgas galvenokārt divas valsts formas - monarhija un republika. Valdīšanas formas galvenā pazīme ir valsts galvas statuss - monarhijā tas ir mantojams tituls, bet republikā – vēlēta un nomaināma valsts galva. Valsts galvas institūts ir neatņemama valsts varas realizācijas mehānisms visās mūsdienu valstīs. Par valsts galvu pieņemts saukt oficiālu personu (orgānu), kurš ieņem, parasti, formālu augstāko vietu valsts varas institūtu hierarhijā un pilda augstāko valsts pārstāvniecību iekšpolitikā un ārpolitikā – attiecībās ar citām valstīm. Valsts galvas tiesiskais statuss un viņa reālā loma valsts varas realizācijas procesā atkarīgi no valdīšanas formas un politiskā režīma rakstura. Tauta negrib, lai valsti vadītu vienkārši cilvēki, kas līdzīgi visiem pārējiem. Tā grib cienīt savus vadītājus un jūsmot par tiem. Parasti cilvēks mīl diženumu un viņš spēj to saskatīt. Gunārs Tauriņš jautā: “Kas var pretendēt uz valstsvīra un valsts vadītāja posteni? Šajā gadījumā svarīga ir izglītība, reliģiskā pārliecība, politiskā pieredze. Rietumos valsts vadītājiem parasti ir divu vai triju universitāšu izglītība, turklāt humanitārā izglītība tur ieņem būtisku vietu. Valstsvīrs visupirms ir inteliģents cilvēks ar augstāko humanitāro vai citu izglītību, kuram ir politiskās darbības pieredze.”
Savā darbā vēlos izpētīt – kādi valsts galvas veidi pastāv mūsdienu pasaulē, kāda ir šo institūciju izveides kārtība, kas ietilpst valsts galvas kompetencē? Vēlos salīdzināt dažādus valsts vadītājus - valsts galvas.
1. Monarhs – vecākā valdīšanas forma
Monarhija – valdīšanas forma, kurā valsts galvas vara – monarhs, skaitās neatkarīgs no jebkuras citas varas, kāda cita orgāna vai vēlētājiem. Pats monarhs formāli skaitās valsts varas pamats – viņš vienpersonīgi valda pēc saviem uzskatiem un šī vara ir mantojama, parasti uz mūžu. Valdnieku ģimenes loceklim iegūstot varu valstī mantojuma ceļā ir vieglāk noturēt varu savās rokās nekā jaunam pie varas nākušam valdniekam. Valdnieka pavalstnieki ir pieraduši pie monarha ģimenes un pazīst to. G. Tauriņš atzīst: “Mantojuma ceļā pie varas nākušam monarham vajag tikai ievērot paražas un tikumus un tos piemērot jauniem apstākļiem.”
Ļoti lielu lomu, lai saglabātu monarha institūtu kā mantojamu un vienvaldošu, ieņem vēsturiskās tradīcijas un nacionālās kultūras īpatnības. Tā ir gadsimtiem pierastā kārtība, ka valdnieks ir viens. Dažkārt monarhs kā personība nemaz nav tik populārs tautas vidū, taču monarha institūts tiek uzskatīts kā vēsturisks atribūts. Ieinteresētību monarha institūta saglabāšanā izrāda arī politiskā elite, īpaši tajos gadījumos, kad tas var palīdzēt izslēgt politiskās cīņas risku un negaidītu iznākumu, kā tas ir, ja vēlēšanu ceļa ievēl nomaināmu valsts galvu.
…
