Lai uzzinātu, kāda ir valsts būtība, visvieglākais ceļš būtu meklēt gadījumus no ikdienas dzīves. Tādejādi valsts ar savu lomu mūsu dzīvēs pati dod liecību par savu būtību.
Pirmais veids, kādā valsts parādās pilsonim, ir piespiedu vara, kas viņa pilnīgo brīvību ierobežo. No otras puses skatoties, tas nozīmē arī aizsardzību pret citu indivīdu. Abos gadījumos tomēr valsts sargā zināmu tiesisku kārtību, kas stāv pāri indivīdu acumirklīgām iegribām. Nevis tieši indivīda dēļ, bet gan šīs tiesiskās kārtības labā valsts ar spaidiem, vai kā sargātāja iejaucas indivīda brīvības valsts sfērā. Objektīvi skatoties, valsts skaidri izpaužas kā griba un vara: kā griba,- kas zina, ko vēlas, un ka vara, kas spēj ko grib,- griba uzturēt tiesisko kārtību un vara šīs gribas izpildīšanai, ar sevišķiem šim nolūkam radītiem orgāniem. Kā tādu lielu, mēmu un varenu gribu valsti redzam katra pilsoņa ikdienišķā dzīvē, kuru valsts, sabiedriskās kārtības un sociālā miera labā, iežogo ar stingru tiesisko normu mūri.
Valsts pirmās īpašības, ar kurām empīriski iepazinos, var pastiprināt uzskatu, ka tas ir tiesību subjekts. Bez šaubām, viņa sargā tiesisko iekārtu, un tikpat neapšaubāmi viņa parādās tiesību veidā, tiesību līdzekļiem.
Ir gadījumi, kur valsts, uz paša iniciatīvas, bez uzaicinājuma no pilsoņu puses, griežas pie tā ar prasībām un pretenzijām. Tā arī katru gadu valsts nāk pie saviem pilsoņiem, kuru rīcība ir īpašums, lai atprasītu daļu no viņu iegūtās mantas priekš sevis, valsts nodokļu veidā. Līdz ar to redzam, ka valstij vajadzīgi naudas līdzekļi.…