Mūsdienās valsts vairs nav uzskatāmā par „personu”, kas atrodas ārpus likuma. Valts eksistējot kā pilnvērtīga dalībniece sabiedriskās attiecībās, var ar savām darbībām vai bezdarbībām radīt zaudējumus vai kaitējumus citiem dalībniekiem. Neviens mūsdienās nav aizsargāts no kļūdām, un par savām kļūdām jāatbild visiem.
Valsts atbildības jēdziens un tās tiesiskais regulējums, no vienas puses, jau ir pazīstams, bet no otras puses ir ļoti jauns. Līdz Administratīvā procesa likuma un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās brīdim, valsts atbildības institūts mūsu valstī bijis samērā neattīstīts.
Pagājušajā semestrī autore noklausījās lekciju kursu par administratīvajām tiesībām, kura tika stāstīts par valsts atbildības institūtu. Tas ir vispār ļoti aktuāls jautājums Latvijā, tādēļ autorei ir radusies vēlme padziļināt savas zināšanas par šo tiesību institūtu.
Vēl autorei gribas piebilst, ka mūsdienās ļoti liela uzmanība pievērsta cilvēktiesību aizsardzībai. Nav grūti saprast, ka valsts un indivīds neatrodas vienādās pozīcijās, un, protams, nepieciešams izskatīt gadījumus, kāda veida valsts atbild, ja tā vainas dēļ pārkāpti normatīvie akti un cilvēktiesības.
Interesanti, kā valsts risinās problēmu un pieņems lēmumus par zaudējuma atlīdzību Administratīvajā procesā. Pats par sevi saprotams, ka tas nav vieds risinājums, jo nekas nav grūtāk, kā pašam noteikt sankcijas un kompensācijas par savām darbībām, pie tam nodrošinot šī mehānisma efektīvu darbību.
Autorei rodas jautājums, vai vispār tāds mehānisms var būt iedarbīgs?
Rodas tik liela interese un tik daudz jautājumus, ka tas viss bija par iemeslu, kāpēc autore izvelējas tieši šo tēmu.
Satversmes 92.panta trešais teikums paredz, ka “nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu”. Šī norma ietver vispārēju garantiju – ja valsts ir pārkāpusi indivīda tiesības, tam ir tiesības uz atlīdzību.
Kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti. Bez tam šī norma neparedz, ka tās konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma neesamība ir saistāma ar Satversmes 92.panta trešā teikuma tiešas piemērošanas iespēju un nevar būt iemesls atteikumam pieņemt tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu.…
