Valstiskuma veidošanās process viduslaikos ir pirmām kārtām saistāms ar feodālo attiecību rašanos un ģenēzi. Kā atzīmē Ilga Grasmane1, feodālo attiecību ģenēzes kodols bija jauna ražošanas veida attīstība, kura pamatā bija feodālais zemes īpašums dažādās formās, un jaunās viduslaiku sabiedrības galveno šķiru - zemes īpašnieku un lauku sīko ražotāju, atkarīgo zemnieku izveidošanās. Feodālo attiecību ģenēzi pavadīja ārpusekonomiskā piespiešana feodālismam raksturīgajās formās. Feodālo attiecību ģenēze noveda pie būtiskām pārmaiņām sabiedrības kultūras dzīvē un ideoloģijā. Ideoloģijas sfērā galvenās izmaiņas bija kristīgās reliģijas pakāpeniska pārvēršanās par viduslaiku sabiedrības valdošo ideoloģiju ortodoksālās baznīcas skaidrojumā. Kristietība spēlēja milzīgu lomu, kaut arī bieži pretrunīgu, jaunās viduslaiku kultūras formēšanās procesā.
Feodālo attiecību ģenēze atsevišķās Eiropas daļās atšķīrās ne tikai pēc tempiem, bet arī izveidojušos sociālo un politisko struktūru rakstura. Kā norāda autore, šīs atšķirības ir galvenie domstarpību cēloņi par aplūkojamo jautājumu vēstures literatūrā. Pirmkārt, vai feodālās attiecības attīstījās Eiropā kā grieķu - romiešu vai gluži pretēji - kā barbaru sabiedrisko attiecību turpinājums, vai abu mijiedarbībā. Tomēr pat tām tautām, kam nebija tiešu kontaktu ar grieķu - romiešu pasauli, feodālās attiecības veidojās kā pastāvīgs iekšējās attīstības rezultāts.
Otrkārt, vai ir notikusi attīstības nepārtrauktība, pārejot no antīkajiem uz viduslaikiem, vai noticis ass lēciens. Vairums vēsturnieku, kā atzīmē autore, ir nepārtrauktas attīstības piekritēji un galvenokārt šai ziņā ir runa par bijušo Rietumromas impērijas teritoriju, Bizantiju un Balkānu slāviem. Daudzi vēsturnieki pat uzskata, ka barbari, kuri ienāca minētajās teritorijās, pēc savas sociālās attīstības maz atšķīrās no vietējiem iedzīvotājiem: arī pie viņiem valdīja ģinšu - cilšu aristokrātija, privātais zemes īpašums, atkarīgo ļaužu, kuri veidoja cilts locekļu vairākumu, ekspluatācija.
Lai izdalītu dažādus tipus feodālo attiecību ģenēzē, autore piedāvā noskaidrot vai feodalizācijas procesā ir vai nav vērojama vēlo antīko un barbaru sabiedrības struktūru sintēze (kā tas ir arī Čehijas situācijā). Sintēzes gadījumā par kritēriju kalpo arī tās intensitāte un raksturs dažādu sabiedrisku struktūru mijiedarbībā. Turklāt kā sintēze tiek saprasta ne vienkārši divu struktūru saplūšana, bet savstarpēja iedarbošanās. Vēlajā Romas impērijā tādi "protofeodāli" elementi parādījās kolonāta attīstībā, vergu nometināšanā tukšajās zemēs, polises iziršanā u.c. Barbaru sabiedrībā jauno attiecību elementi izpaudās vergu darba izmantošanā patriarhālajā formā, barbaru sabiedrības sociālās noslāņošanās padziļinātā procesā, karavadoņu un valdnieku varas pieauguma procesā, karadraudžu attiecību attīstībā.…
