J.Alunāns, K. Biezbārdis, A.Kronvalds un citi jaunlatvieši atbalsta Jura Bāra priekšlikumu, ko viņš izsaka žurnālā "Magazīna" 1847.gadā, pāriet no gotu burtiem jeb fraktūras uz latīņu burtiem jeb antīkvu - burtiem, ko mūsdienās visā pasaulē lieto visvairāk.
Jaunlatviešu devums latviešu valodas ortogrāfijā ir ievērojams. Daudzu autoru darbos tiek meklēti jauni līdzekļi ortogrāfijas uzlabošanai, taču tādas rakstības problēmas, piemēram, vienotu ortogrāfijas principu izveide, paliek neatrisinātas.
Pusgadsimta laikā latvieši kļuva par kulturālu modernu eiropisku nāciju, kas spēja dot tādas visaugstākās klases vērtības kā zinātniski nepārspētais K.Barona „Latvju dainu” vākums un kārtojums vai Raiņa dzeja.
4.4. Mūsdienīgas latviešu valodas izveide
Mūsdienu latviešu valodas ortogrāfijas pamatus izveido J.Endzelīns un K.Mīlenbahs no 1907.g. līdz 1910.gadam, darbojoties Rīgas Latviešu biedrības pareizrakstības komisijā.
Diemžēl jaunā ortogrāfija ieviešas praksē tikai divdesmitajos gados, turklāt bez divskaņa o apzīmējuma ar uo. Tas ir saistīts ar to, ka sākas 1. Pasaules karš, kura laikā, piemēram, P.Stučkas valdība pieņem lēmumu, ka divskani uo ir jāraksta kā ue un divskani ie savukārt kā ia.
Pilnībā latviešu valodā antīkva nostiprinās tikai trīsdesmito gadu otrajā pusē, un līdz tam antīkva un fraktūra tiek lietotas paralēli. Šai laikā tiek izdotas arī īpašas pareizrakstības vārdnīcas un norādījumi par izrunu un rakstību.
Latviešu valodas ortogrāfijas vēsturiskais aspekts izceļas īpaši ar to, ka jebkura ortogrāfijas sistēmas nepilnība tiešā veidā ietekmē latviešu valodas izrunu un pareizrakstību, kā piemēram ŗ gadījumā, vai arī e, ē un o, ō un uo lietošanas problēmas.
Pašreiz latviešu valodā ir divas ortogrāfijas, no kurām viena ir balstīta uz 1995. gadā izdoto "Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcu", bet otra uz ārzemēs 1993. gadā izdoto "Latviešu valodas vārdnīcu", kur galvenokārt apskatīta latviešu valodas pareizruna un pareizrakstība.
…
