Etnolingvistika ir valodniecības nozare, kas pētī valodu kā etnosa pazīmi, analizē valodas un etnosa savstarpējās attieksmes un pēta etnisko un lingvistisko mijiedarbi. Kā patstāvīgs valodniecības virziens etnolingvistika radās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Īpaši strauji šis virziens attīstījās 20. gadsimta 70 gados ASV. Pirmoreiz valodniecība tās vēsturē nonāca tiešā saskarsmē ar zinātnēm un izrādījās noderīgs līdzeklis zinātnēs par cilvēku. Valoda aizvien vairāk kļuva par vērtīgu ceļvedi atsevišķas kultūras zinātniskā izpētē.
Būtiska lingvistiskajā izpētē ir zinātne par cilvēkiem šī jēdziena visplašākajā nozīmē – antropoloģija. Tradicionālā atšķirība starp antropoloģiju un citām ar cilvēku izpēti saistītajām zinātnēm ir tā, ka antropoloģijā lielāks uzsvars tiek likts uz dažādu kultūru un sabiedrību salīdzināšanu. Līdz ar to antropologi agrākos laikos vairāk ir pievērsušies citu (nevis savu) sabiedrību izpētei. Apvienojot iegūtās zināšanas ar pētījumiem par savām sabiedrībām (piemēram, pētījumiem par Rietumu sabiedrībām) antropoloģija cenšas iegūt pēc iespējas pilnīgu atbildi uz tādiem jautājumiem kā: Kas ir cilvēks; kas to raksturo kā sugu; kādas iezīmes ir uzskatāmas par vispārcilvēcīgām, bet kuras iezīmes ir tikai konkrētu kultūru izpausmes; kā un kāpēc cilvēki dzīvo dažādās pasaules malās; kā tie organizē savu dzīvi, ko uzskata par svarīgu vai nesvarīgu utt.…