SECINĀJUMI
Secinu, ka esmu izpildījusi savus galvenos patstāvīgā darba uzdevumus. Aplūkoju ļoti dažādas tēmas, sakarībā ar tēmām arī ļoti dažādus rakstus. Iepazinos ar vietu vārdiem dažādos Latvijas novados, iepazinu valodnieku prof. J, Kauliņu un viņa zinātnisko darbību un visplašāk izpētīju
Daļa vietu vārdu radušies 19.gs. Bieži māju vārdi ir pārnesti uz pļavu, tīrumu, mežu nosaukumiem. Veci ir vietu vārdi, kas saistās ar cepļa nosaukumu, tāpat arī ar ozoliem un liepām. Daudzi etnonīmi cēlušies no hidronīmiem. Daudzi vietu vārdi visos trijos Latvijas novados, manis aplūkojamajos pagastos- Stendes, Vecates, Sunākstes- ir ļoti līdzīgi un secināju, ka tos saista kopīgas sakarības.
J. Kauliņš- Latvijas Universitātes filozofijas un filoloģijas fakultātes profesors un vēlāk arī docents. Sausnējas un Vietlavas, kā arī Dzelzavas izloksnes apraksta autors. Piegriež vērību savas dzimtās izloksnes īpatnējām debitīva formām ar ju-. RLBZK rakstu krājuma VIII (1893.), 68-81 nr. sastopams Kauliņa valodas jautājumiem veltīts raksts „Par nozīmes maiņu mūsu valodā”. .” Autors kavējas pie vienas valodniecības nozares- semasioloģijas. Pēc atgriešanās dzimtenē, Kauliņš daudzus savus rakstus publicējis FBR. Viens no tiem „Gaŗuma intonācijas sausnējiešu izloksnē” FBR. III (1923.), 49-67. Sīki apskatītas virsrakstā nosauktās parādības sevišķi pievēršoties galotņu un piedēkļu intonācijām. Vēl FBR publicējis tādus ar valodniecību cieši saistītus rakstus kā „Divējāds uzsvars latviešu divdabjos” FBR. XI, 27-35, „Vīriešu un sieviešu kārtas dažādojums atgrieziniskos darbības vārdos” FBR. XII, 8-10, „Sistemātisks pārskats par sausnējiešu izloksnes pārskaņām” FBR. XIII, 11-19, „Adjektīvi, kas beidzas ar – īns, -īna” FBR. XIII, 161- 163.
Latviešu izlokšņu pētīšanas sākums nesakrīt ar Latvijas valsts patstāvības sākumu. Pētīšanas sākumi meklējami jau ap 19. gs vidu, kad notika tautas atmoda. Izloksnes dod drošāku pamatu zinātniskai gramatikai un vārdnīcai. Retā izloksnē paglābusies forma ļauj interpretēt citādi nesaprotamu faktu latviešu vai citā valodā. Priekškara gados galvenais orgāns, kas publicē latviešu izlokšņu aprakstus ir RLBRK un „Dienas lapas” Etnogr. Ziņas par latviešiem. Laika posmā no 1921. – 1938. gadam 18 Filologu biedrības raksti, un publicēto izlokšņu aprakstu skaits sniedzas tuvu pie 55. Izloksne ir nelielā apgabalā runājams valodas paveids, kas ar zināmām īpatnībām šķiras no cita tās pašas valodas paveida kādā citā apgabalā. Parasti izlokšņu robežas atbilst pagastu robežām. Aprakstu autori vairumā ir attiecīgajā izloksnes apgabalā dzimušas personas, kas pašas dzimto izloksni prot. Izdala divas izlokšņu pētīšanas metodes. Vispiemērotākais veids ir noklausīšanās brīvā runā, bet tas labi veicams tikai tiem cilvēkiem, kas dzimto izloksni prot.
…
